Centrāltirgus vēsture
Nepieciešamība pēc Centrāltirgus Rīgas rātē tika apspriesta jau 1909./1910. gadā, bet Pirmais pasaules karš šos plānus atlika līdz pat 1922. gada 28. decembrim, kad Rīgas dome pieņem lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecību.
Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet augošajai pilsētai tas bija kļuvis par šauru un antisanitāru.
Ēkas, kuras šodien kalpo par tirgus paviljoniem, un kļuvušas par neatņemamu Rīgas unikālo vaibstu, sākotnēji celtas Kurzemē, Vaiņodē kā vācu armijas gaisa kuģu – cepelīnu – angāri. Par tirgus “krusttēvu” uzskatāms tālaika Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs, jo par tirgus jaunceltņu pamatu izmantot šo angāru dzelzs konstrukcijas izlēma tieši viņš.
Sākotnēji cepelīnu angārus bija domāts atstāt to sākotnējos izmēros – 37,4 metru augstumā, ar platumu 47,2 metri, un 240 metru garumā, bet lielais augstums radītu pārāk lielas temperatūras svārstības, trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma ēkas apsildīšanai. Tādēļ tika nolemts izmantot tikai angāru augšējās daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona.
Celtniecību uzsāka 1924. gada jūnijā, pabeidza 1930. gada rudenī. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums – 35 m. Vareno ēku būvei izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa. Aprēķināts, ka ar visu tirgū iebūvēto betona, dzelzsbetona un ķieģeļu mūra masu varētu izveidot metru biezu un 20 m augstu sienu 1,75 km garumā. Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana – tirgum tolaik ļoti moderni. Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas – 2 ha plašu apakšzemes pilsētiņu ar galvenajām un sānejām, kuras savienoja satiksmes eja 337 m garumā. 27 saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kg preču. Padomju laikā 1961. gadā tirgus noliktavu telpās varēja uzglabāt pat līdz 700 tonnām produktu. Centrāltirgus noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.
Tirgus arhitektūrā vērojama zināma jūgendstila paņēmienu, kā arī pirmskara neoklasicisma ietekme. Atsevišķās vēsturiskās detaļas fasāžu noformējumā pasniegtas art-deco interpretējumā.
No 1930. gada rīdzinieki varēja lepoties ar lielāko un modernāko tirgu Eiropā. Tas bija ērts, gaišs, tīrs un glīts. Laucinieki ar prieku veda savu produkciju uz Rīgu.
1949. gadā Centrāltirgu pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā.
1961. gadā līgumi par lauksaimniecības produktu regulāru piegādi tirgum bija noslēgti ar 60 kolhoziem. Tā gada statistikā konstatēts, ka tirgū gadā pārdod līdz 200 000 tonnu gaļas, 768 000 litriem piena, ap 7 miljoniem olu, vairāk nekā 9 tūkstošus tonnu kartupeļu, pāri par 8 tūkstošiem tonnu dārzeņu un gandrīz 5000 tonnu augļu. Pircēju skaits darba dienās svārstījās no 50 līdz 70 tūkstošiem, bet brīvdienās un pirmssvētku dienās sasniedza 100 tūkstošus.
Astoņdesmitajos gados no tirgus pirmsākumiem funkcionējošo amonjaka saldēšanas iekārtu nomainīja ar freona iekārtām. Paviljonu apsildīšanā izmantoto zemspiediena tvaika apkures sistēmu nomainīja ar pieslēgšanu pilsētas centrālajai apkures sistēmai. Tāpat 1987. gadā mēģināja atrisināt ilgstošo žurku problēmu. Pret tām lietoja gāzes, un 20 000 žurku toreiz esot aizpeldējušas pa pilsētas kanālu. Ar atlikušajām tikusi galā apsardze, jo administrācija maksājusi rubli par katru žurkas asti.
1998. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, iekļāvās UNESCO «Pasaules mantojuma» sarakstā.
Teksta tapšanā izmantoti fragmenti no raksta “Rīgas Centrāltirgus raibā vēsture”, autors: Rihards Bambals, “Latvijas Avīze”, publicēts portālā apollo, ceturtdiena, 10. maijs (2007)