Vēsture
D audzās pasaules pilsētās galvenos laukumus apbūvē vai piemēro citādībām. [..] Gidi stāsta: „Te kādreiz bija tirgus!” Bet Rīgā joprojām ir! Pilsētas viducī. Kur Daugava. Kur senmūri. Kur tirgošanās pirmsākumi,” grāmatā „Leģendārais Rīgas Centrāltirgus” raksta Latvijā pazīstamais rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs.
„Rīgas Centrāltirgus” iecere
Nepieciešamība pēc Centrāltirgus Rīgas rātē tika apspriesta jau 1909./1910. gadā, bet Pirmais pasaules karš šos plānus atlika līdz pat 1922. gada 18. decembrim, kad Rīgas dome pieņem lēmumu par Centrālā pilsētas pārtikas tirgus celtniecību. Tā tapšana prasīja astoņus gadus.
Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet augošajai pilsētai tas bija kļuvis par šauru un antisanitāru.
Ēkas, kuras šodien kalpo par tirgus paviljoniem, un kļuvušas par neatņemamu Rīgas unikālo vaibstu, sākotnēji celtas Kurzemē, Vaiņodē kā vācu armijas gaisa kuģu – cepelīnu – angāri.
Par tirgus „krusttēvu” uzskatāms tālaika Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs, jo par tirgus jaunceltņu pamatu izmantot šo angāru dzelzs konstrukcijas izlēma tieši viņš.
Sākotnēji cepelīnu angārus bija domāts atstāt to sākotnējos izmēros – 37,4 metru augstumā, 47,2 metru platumā un 240 metru garumā, bet lielais augstums radītu pārāk lielas temperatūras svārstības, trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma ēkas apsildīšanai. Tādēļ tika nolemts izmantot tikai angāru augšējās daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona.
Diskusijas par to, kādam jābūt „Rīgas Centrāltirgum” bija spraigas un ilgas. Tika izsludināts pat starptautisks konkurss, un pat tajā godalgotos projektus nepieņēma kā galīgās versijas. Labās idejas summēja, nodibināja Tirgus jaunbūves biroju un izveidoja tirgus būves komisiju. Kopā ar atzītiem arhitektiem un inženieriem strādāja arī studenti – topošie speciālisti.
Labākais Eiropā!
Celtniecību uzsāka 1924. gada jūnijā, bet pabeidza 1930. gada rudenī. 1924.gadā vērienīgi sāka, taču plāni neiekļāvās atvēlētajos līdzekļos. Dome karstās diskusijās līdzekļus tā arī neatrada un būvdarbus pārtrauca 1926.gadā, atsākot celtniecību tikai pēc diviem gadiem.
Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 metri, platums – 35 metri. Vareno ēku būvei izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2 460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa. Aprēķināts, ka ar visu tirgū iebūvēto betona, dzelzsbetona un ķieģeļu mūra masu varētu izveidot metru biezu un 20 m augstu sienu 1,75 km garumā.
Visās ēkās jau „Rīgas Centrāltirgus” pirmsākumos bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana – tolaik ļoti moderni.
Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas – 2 ha plašu apakšzemes pilsētiņu ar galvenajām un sānejām, kuras savienoja satiksmes eja 337 m garumā. 27 saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kg preču. Padomju laikā 1961. gadā tirgus noliktavu telpās varēja uzglabāt pat līdz 700 tonnām produktu. „Rīgas Centrāltirgus” noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.
Tirgus arhitektūrā vērojami jūgendstila elementi, kā arī pirmskara neoklasicisma ietekme. Atsevišķās vēsturiskās detaļas fasāžu noformējumā vērojamas Art-deco interpretācijas.
„Valdības Vēstnesī” 1930.gadā varēja lasīt: „Rīgas pilsētas valde paziņo vispārīgai ievērībai, ka, sākot ar š.g. 10.novembri tiek izbeigta Daugavmalas tirgus lietošana tirdzinieku – uzbraucēju un dienas vietu lietotāju vajadzībām un šie tirdzinieki, ar š.g. 10.novembri, var sākt izlietot jauno Centrāltirgu tirgus inspekcijas ierādītās vietās.”
No 1930. gada rīdzinieki varēja lepoties ar lielāko un modernāko tirgu Eiropā. Tas bija ērts, gaišs, tīrs un glīts. Zemnieki ar prieku veda savu produkciju uz Rīgu.
1931.gadā „Rīgas Centrāltirgu” ārzemju speciālisti atzina ne tikai par lielāko, bet arī par labāko Eiropā.
Uz Daugavmalas tirgu no bagātnieku aprindām iepirkties devās kalpones, bet jaunajos lielajos „Rīgas Centrāltirgus” paviljonos nāca saimnieces pašas, nereti kopā ar vīriem. Tirgu apmeklēja valsts vīri, tā bija iecienīta ekskursiju vieta valdības vīru ārvalstu ciemiņiem. Nabadzīgi ļaudis tirgu apmeklējuši visos laikos, bet ministri un bagātnieki kopš 1930.gada.
Padomju laiki
1949. gadā Centrāltirgu pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā.
1961. gadā līgumi par lauksaimniecības produktu regulāru piegādi tirgum bija noslēgti ar 60 kolhoziem. Tā gada statistikā konstatēts, ka tirgū gadā pārdod līdz 200 000 tonnu gaļas, 768 000 litriem piena, ap 7 miljoniem olu, vairāk nekā 9 tūkstošus tonnu kartupeļu, pāri par 8 tūkstošiem tonnu dārzeņu un gandrīz 5000 tonnu augļu.
Pircēju skaits darba dienās svārstījās no 50 līdz 70 tūkstošiem, bet brīvdienās un pirmssvētku dienās sasniedza 100 tūkstošus. Astoņdesmitajos gados no tirgus pirmsākumiem funkcionējošo amonjaka saldēšanas iekārtu nomainīja ar freona iekārtām. Paviljonu apsildīšanā izmantoto zemspiediena tvaika apkures sistēmu nomainīja ar pieslēgšanu pilsētas centrālajai apkures sistēmai.
Atkal labs un iecienīts
1997. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, iekļāvās UNESCO „Pasaules mantojuma” sarakstā.
“Rīgas Centrāltirgus” atrodas pašā Rīgas centrā – krāsainākajā vietā pilsētā, kuru apbrīno ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ārvalstu viesi. Tirgū var iegādāties gandrīz visu, bet jo īpaši veselīgus, garšīgus, krāsainus un daudzveidīgus Latvijas lauku labumus.
