Pie Viļņa Rozes vienmēr ir patīkami iepirkties – viņš atrod kopīgu valodu ar katru pircēju, ir vienkāršs un tiešs, zina pastāstīt par visiem dārzeņiem, kas atrodas uz viņa tirdzniecības galda, tāpēc ikviens var gūt pārliecību, ka tirgotais nāk no viņa paša saimniecības.

Kur atrodas jūsu saimniecība? Cik liela tā ir? Cik ilgi saimniekojat?
Saimniecība atrodas Iecavas novadā, tā nav liela, var teikt vidēja – ap 20 ha. Kad izjuka Padomju Savienība, zaudēju darbu, saņēmu mantojumā zemi, tad arī izlēmām saimniekot paši, piepirkām vēl zemi un tā arī visu laiku ar to nodarbojamies.

Ko audzējat? Kāda bija šī vasara?
Pārsvarā audzējam dažādus dārzeņus. Šogad gāja visādi – sākums bija cerīgs, bet tad bija sausums, tad atkal lietus, tad karstums. Tas viss atstāj ietekmi uz ražu…

Kādas ir jūsu pašas pirmās atmiņas par Centrāltirgu?
Pats esmu dzimis Rīgā, apprecējos un tad uz laukiem pārcēlos. Kad vēl biju mazs – pirmsskolas vecumā, – tolaik gurķus un tomātus audzējām, un tad braucām tirgot. Es braucu līdzi. Mazam puikam te bija interesanti.

Kā pa šiem gadiem mainījies Centrāltirgus?
Var teikt, ka visa tā lieta kļuvusi civilizētāka, sakārtotāka. Kādreiz bija tā – kas pirmais brauc, tam arī labāka vieta tiek.

Kādi ir jūsu pircēji?
Pie manis iepērkas visdažādākie cilvēki – no ļoti pārtikušiem līdz tiem, kas dzīvo ar līdzekļiem zem iztikas minimuma. Daudzi no tiem ir jau pastāvīgi pircēji, pie manis iepērkas regulāri.

Vai cilvēki mūsdienās kaulējas?
Īpaši nekaulējas – cena ir redzama un daudzi pat saka, ka vajadzētu prasīt vairāk, bet man tomēr jārēķinās ar dažādiem apstākļiem, tāpēc cena ir tāda, kāda ir. Bet pircēji nekaulējas – tirgū nav vairs tāda situācija kā agrākos laikos un šī lieta lielā mērā zaudējusi aktualitāti.

Dzirdot, kā jūs sarunājaties ar pircējiem, rodas iespaids, ka ar visiem spējat rast kopēju valodu. Vai jums patīk tirgoties?
Viens ir tirgošanās, bet otrs ir darbi saimniecībā – zemes apstrāde un viss pārējais. Tāpēc jau es tik vēlu esmu – tirgoties sāku tikai no jūnija vidus. Bet tirgošanās arī ir darbs, ko jācenšas darīt labi, ar cilvēkiem ir patīkami aprunāties, kāpēc gan ne…

Ziemā jūs tirgū nemana, vai visu izaudzēto iztirgojat jau rudenī?
Cenšos, lai līdz pirmajam sniegam pagrabā paliek tikai sēklas kartupeļi. Pārsvarā visu audzēto iztirgoju Centrāltirgū, nenodarbojos ar piegādēm restorāniem vai citām tirdzniecības vietām.

Kā pircējiem atpazīt tirgotājus, kas tirgo paša audzēto?
Es varu teikt, ka pircēji paši ir gudri un paši atrod. Viena lieta – importa dārzeņi. Tie parasti ir 1. šķiras – vizuāli skaistāki, gludāki; vietējie var būt arī dažādas formas, mazi defektiņi, bet garša un uzturvērtība no tā noteikti nemainās.
Labāk šo jautājumu uzdot pircējiem, viņi pastāstīs labāk par mani.

Kas jūs motivē aizvien celties, strādāt?
Kaut kas ir jādara, nesēdēsi rokas klēpī salicis. Šis darbs ir iesākts, zeme un tehnika ir nodrošināta, līdz pensijas vecumam šis darbs jādara. Tad jau pēc tam redzēs…

Vai situācija pēdējos gados mainījusies – pircēju kļuvis mazāk?
Jā, tā ir. Līdz ar to, cenas, kas iepriekšējā gadā bija latos, tagad bieži vien ir eiro. Cenas ir kritušās. Dārzeņu cena pašlaik ir zem pagājušā gada cenas rudens laikā. Pērn 25 santīmi par kilogramu kartupeļu, pašlaik 21 santīms – ja pārrēķinām latos.
Līdz ar to arī neatmaksājas šķirot, glabāt pagrabos, kas visu vēl vairāk sadārdzina. Pašlaik noroku no lauka un uzreiz vedu uz šejieni tirgot.

Kāpēc izaudzēto pārdodat tieši Centrāltirgū?
Te ir labi tirgošanās apstākļi – pircēji nāk; nav par ko sūdzēties – viss notiek.

Vai izdodas gada ritumā arī atpūsties no darba?
Jā, tas ir ziemā. Apmēram trīs mēnešus. Lai gan visu laiku kaut ko sanāk darīt, piemēram, tehniku remontēt. Taču var teikt, ka trīs mēneši ziemā ir mierīgāks laiks. Martā jau stādi jāsāk piķēt, pa naktīm siltumnīcas kurināt. Nav arī izdevīgi ātrāk sākt tirgoties – tikai lokus un dilles vest uz Rīgu pārdot neatmaksājas, jo ceļa izdevumi vien ir iespaidīgi.
Sezonā esmu tirgū gandrīz katru dienu, trešdienās reizēm nebraucu, reizēm svētdienās nebraucu, bet, ja laiks spiež, tad jābrauc.

Vai tirgum Latvijā ir nākotne?
Jā, es domāju, ka ir. Ir cilvēki, kas pastāvīgi izvēlas iepirkies tirgū. Tas arī apstiprina to, ka tirgum ir vērts pastāvēt.
Jūs esat viens no retajiem, kas Centrāltirgus rīkotajā labdarības akcijā dārzeņus Rīgas daudzbērnu ģimenēm dāvināt. Kāpēc vēlaties palīdzēt?
Kāpēc to nedarīt? Uz to laiku kāpostu bija saaudzis tik daudz, ka nespējām realizēt. Protams, ka labāk iedodu kādam, kam tas vajadzīgs, nekā atstāju uz lauka. Galviņkāposti, stāvot uz lauka un laicīgi nenovākti, pārsprāgst un tad tādus nevienam vairs nevajag. Ja ir iespēja – palīdzu!
Arī tad, kad ir labdarības akcijas Ziemassvētkos un pavasarī, ar kundzi vienmēr piezvanām un noziedojam. Kāpēc nepalīdzēt, ja var to izdarīt?!

Kas jums sniedz lielāko gandarījumu strādājot?
Viss darbs ar tehniku ir manā ziņā, tāpēc man ir iespēja redzēt, kā zeme pavasarī mostas, kā viņu apstrādā, sastāda un sasēj, kā viss aug un briest, un tad cikls atkal ir noslēdzies – rudens beigās raža novākta un zeme apstrādāta. Tas ir tāds process, kuram ir jāpatīk. Mani bērni pamēģināja un teica, ka tas nav priekš viņiem. Jo ir tā – četrus mēnešus gadā ir ienākumi, bet pārējā laikā ar tiem ir jāiztiek un visu laiku jāstrādā.

Vai redzat lietas, kas Centrāltirgus darba organizācijā būtu jāmaina?
Te ir kārtība un pie tās ir pierasts, īsti nezinu, ko vajadzētu pilnveidot. Esmu no laukiem – tur strādājam jebkuros apstākļos un tāpēc arī šeit neredzu, ka kaut kas traucētu strādāt.

Vai Centrāltirgū jums ir konkurenti? Kurus par tādiem uzskatāt?
Konkurence ir kopš seniem laikiem un tā ir veselīga. Es daru savu lietu, ar siltumnīcām neaizraujos, jo skaidrs ir viens – visu nevar. Jādara tas, ko var „pavilkt” un kādas katram iespējas.

Pats arī iepērkaties Centrāltirgū?
Jā, man ir savi zivju tirgotāji, pie kuriem iepērkos. Ja vēl kas vajadzīgs, zinu, kur to labāk nopirkt. Tas ir ērti, kāpēc šo iespēju neizmantot?!

Ko novēlat Centrāltirgus pircējiem?
Neesmu dzejnieks, bet es gribētu iedrošināt – gan nākotnē viss ies uz labāko pusi!