Marinējumu un skābējumu tirgotāja Sarmīte Jeromane Centrāltirgus sakņu paviljonā tirgojas jau 27. gadu. Šajos gados Latvijā, tirgū un sabiedrībā daudz kas mainījies, bet Sarmīti tas darījis tikai laipnāku – joprojām par savu produkciju viņa runā mīļajās pamazinātajās vārdu formās un stāsta par pircēju paaudzēm, kuri pie viņas nāk pirkt gurķīšus.

Kā dzīves ceļš jūs atveda uz Centrāltirgu?
Pēc izglītības esmu tirdzniecības darbiniece un visu mūžu esmu strādājusi savā profesijā. Sākotnēji strādāju vienu nedēļu veikalā, vienu – tirgū. Mans brālis un viņa sieva tolaik tirgojās tirgū, tad arī mēs izlēmām šeit tirgoties. Sākām audzēt kāpostus, uzcēlām pagrabu, lai ir, kur glabāt.

Sākotnēji te – Centrāltirgus sakņu paviljonā – bija kolhozu stendi, kuros pārdeva ne tikai skābētus, bet pat arī sautētus skābos kāpostus. Un tāpēc mums tirdzniecība bija ļoti mazos apjomos. Taču, tik un tā sāka nākt savi pircēji. Tagad jau viss ir pavisam savādāk. Kolhozi ir pazuduši, un ar skābējumiem pārsvarā tirgojas mājražotāji.

Kas ir jūsu piedāvājumā?
Pārsvarā tirgojos ar skābētiem kāpostiem, gurķīšiem un ķirbjiem. Viss, ko es tirgoju, ir manis pašas audzēts saimniecībā Ķekavā. Saimniecība nav liela, bet ko audzējam – tas pietiek visai ziemai. Saimniecības darbos palīdz vīrs. Mums ir traktors, kas atvieglo darbu. Izbrauc ar to pa vagām un tad nav tik daudz laika jāvelta kaplēšanai.

Kāds ir jūsu gada ritms?
Tirgū neesmu kādus trīs mēnešus, sākot no maija – tad strādāju saimniecībā. Sākumā tie ir sēšanas un stādīšanas darbi, pēc tam jau ravēšana, laistīšana un tad jau ražas vākšana un darbs pie skābējumu sagatavošanas. Svaigos gurķus netirgojam. Visu, kas izaug, liekam mucās un sālām, marinējam vai skābējam.
Oktobrī un novembrī skābējam lielāko daļu kāpostu, jo tie ātri skābst un lielākais pieprasījums ir rudens un ziemas mēnešos. Tirgū esmu piecas dienas – divas dienas ir mana meita, kas arī pati skābē un tad atved un tirgojas arī ar savu produkciju.

Kas pie jums iepērkas?
Pārsvarā pie manis iepērkas savi ierastie klienti. Man tādi ir jau trijās paaudzēs – nāca vecāki, tad bērni un tagad iepērkas jau mazbērni. Iecienīti ir marinētie gurķīši un gurķīši ar ķiplociņiem.

Te bieži viesi ir tūristi, vai arī tie iepērkas?
Nē, tūristi labi ja vienu gurķīti uz pieciem cilvēkiem nopērk. Viņi nepazīst šādus produktus, iespējams, baidās. Nopērk kādu gurķīti un tad pa gabaliņam tikai pagaršo kā ekskluzīvu produktu.

Jums ir savas īpašās skābēšanas un marinēšanas receptes?
Protams, kā tad savādāk! Redzat, kas te ir klāt? Samtenes! Man samtenes aug visapkārt mājai. Tās lieku pa virsu mucām un tās nodrošina labu dezinfekciju un normalizē rūgšanas procesu. Visas garšvielas izmantoju svaigas, un tās ir pašas audzētas.

Kāds ir kāpostu sortiments?
Ir saldāki, saldskābi un skābi. Sautēšanai labāki ir saldskābie, bet cilvēki pēdējā laikā ļoti vēlas tos saldos. Agrāk tikai skābos pirka, bet tagad – saldskābos un saldos.

Dzīve varbūt grūtāka?
Jā, varbūt! Tāpēc gribas ko maigāku.

Jums ir arī neierastākas uzkodas…
Vēlākos rudens mēnešos marinējam ķirbīšus – tie ir ļoti pieprasīti. Ir sālīti tomāti, marinēti zaļie tomāti. Pašlaik tos vēl nevedam, jo paviljonā ir silts un tāpēc šeit turpinās rūgšanas process. Paliks vēsāks – tad vedīsim. Vēl ir ķiploku kātiņi. Tos ēd tāpat, kam patīk tādas asākas uzkodas.

Ienākot paviljonā, uzreiz jūtama marinējumu smarža – apzināties, ka veidojat sakņu paviljona seju?
Tā var teikt. Paviljons tagad ir ļoti skaists. Ārzemnieki te nāk, priecājas un arī saka, ka te ir skaisti. Esmu piedzīvojusi laikus, kad apstākļi bija briesmīgi – ziemā atnācām no rīta un reizēm gurķi un kāposti bija apsarmojuši balti. Caurvējš liels. Tagad ziemā ir silts, vasarā vēss. Kas nekaiš strādāt!

Kuras ir rīdzinieku tirgus dienas?
Kā ierasts – piektdiena, sestdiena un svētdiena. Piektdienās iepērkas brīvdienām, kad vairāk gatavo mājās, sestdienas ir brīvdienas, tad iepirkties nāk visa ģimene un pērk produktus nākamajai nedēļai.

Kā ar konkurentiem?
Tie, protams, ir. Kur bez konkurences? Lūk, kur blakus tirgojas mana vedekla. Tirgus ievelk. Ir daudz ģimeņu, no kurām tirgū strādā vairāki ģimenes locekļi. Ko darīt, ja citur darba nav? Jāmeklē veids, kā strādāt un nopelnīt. Un tirgū to var īstenot. Katrs, kam ir ko tirgot, var nākt un to darīt.

Kas jums dod lielāko gandarījumu?
Tirdzniecība ir mana sirdslieta, man ļoti patīk. Man patīk arī uz lauka strādāt, tā es atpūšos. Lasīt gurķus gan nav tik viegli, daudz jāliecas, it īpaši karstajā laikā. Piecas sešas stundas lasu, tad vēl visus nevar nolasīt, jāturpina nākamajā dienā.

Kā veicās ar pāreju uz eiro?
Pirmajā dienā domāju, kā nu tik būs! Taču cilvēki bija sagatavojušies un saprotoši, nāca uz tirgu jau ar eiro un lielas grūtības tiešām neizjutu.

Kā raugāties nākotnē? Vai redzat savu vietu tirgū arī turpmāk?
Tas būs atkarīgs no tirgus vadības, ja būs vieta – tirgosimies. Redzat, kā bija no sākuma, kad sākās lielveikalu attīstība – daudz pircēju devās turp, tagad jau kādu laiku nāk atkal uz tirgu. Taču šis pārrāvums ir ieviesis pārmaiņas arī tirgū. Daudzi tirgotāji šos laikus nepārdzīvoja, un tagad diezgan maz ir tādu, kas pārdod pašu audzēto. Esmu redzējusi, ka uz nakts tirgu brauc vairāk. Bet kopumā – neatmaksājas audzēt. Liels darbs jāiegulda zemes apstrādē un audzēšanā, atvešana uz Rīgu maksā daudz, par tirdzniecības vietu – jāmaksā, ja vēl pats netirgo, arī pārdevējam jāmaksā… Beigās nekas vairs neatliek.

Vai pircēji pirms pirkšanas var nodegustēt, vai ir pa garšai?
Jā, visu dodam pagaršot. Gadās tā, ka pagaršo, aiziet pie citiem pagaršot – tad daži atnāk atpakaļ un tomēr nopērk pie manis. Katram ir sava garšas izjūta – citam garšo saldāki, citam skābāki, vienam stiprāki, citam vēl citas garšas… Cilvēki ir dažādi un tā jau ir tirgus priekšrocība, ka te ir iespēja izvēlēties. Nevar teikt, ka man ir vislabākā produkcija – visiem ir laba, tikai garša atšķiras.

Kādi gurķi labāki skābēšanai?
Es audzēju gaišās šķirnes, jo tiem biezāka miziņa. Tumšie ir skaistāki, vienādi, bet plānākās miziņas dēļ dažkārt skābēšanas procesā kļūst mīksti.

Šogad bija laba gurķu raža?
Normāla. Sākumā neauga, bet, kas izdzīvoja, tie sāka ražot labi. Daudz stādām, tad jau kaut kas sanāk.

Pati arī tirgū iepērkaties?
Jā, protams. Gandrīz visu pārtiku – piena produktus, gaļu.

Cik ilgs laiks paiet no gurķu novākšanas līdz nonākšanai tirgū?
Nolasām, mazgājam, šķirojam trīs šķirās. Mums ir speciālas telpas, kurās izvietotas mucas, mucās liekam maisus, kuros kārtojam gurķus. Tad – skābēšanas process. Kāds mēnesis ir vajadzīgs – šie gurķīši ir lasīti augustā.
Pastāv uzskats, ka lielākais pieprasījums pēc skābētiem kāpostiem ir Ziemassvētku laikā. Tas ir mīts vai patiesība?
Vasarā un rudens sākumā cilvēki paši saskābējuši un samarinējuši, bet, kad savi krājumi beidzas, tad gada nogalē un pēc Jaunā gada ir lielākais pieprasījums.