Centrāltirgus zivju paviljonā Agņa Bumbura un viņa meitas Lienes vadītā SIA ALANTA piedāvā zivis jau 7 gadus. Uzņēmums uztur piecas tirdzniecības vietas svaigu, atvēsinātu, dzīvu un kūpinātu zivju tirgošanai. Par savu darbu tēvs un meita stāsta ar degsmi: “Šo darbu var darīt tikai tad, ja esi viss tajā iekšā”. Un viņi ir! Gan Agnis, gan Liene zivju tirdzniecību iepazinuši no ķēdes paša pirmā posma – vēl mazotnē uz Agņa tēva zvejas kuģa.

Cik sen jūs jau darbojaties Rīgas Centrāltirgū?

Agnis: Pirmoreiz izmēģināju tirgot zivis Centrāltirgū deviņdesmitajos – deviņdesmit otrajā vai trešajā gadā. Mēs ar tēvu paši zvejojām un zivis vedām uz Rīgu tirgot. Sākumā tas tika darīts pie veikala “Minska”, ar laiku sākām vest uz tirgu. Tirgojām no mašīnas, tepat ārā pie zivju paviljona. Laikam ejot un attīstoties, tirdzniecības process tika pārcelts uz iekštelpām. Trīs gadus pats zvejoju un vedu uz tirgu produkciju, bet sapratu, ka abus nevar izdarīt. Jāizvēlas – vai nu tu tirgo vai zvejo. Vairākus gadus biju prom no tirgus, bet no sirdslietas nevar tik viegli atteikties. Atsākām 2008. gadā ar jauniem mērķiem un pozitīvu skatījumu nākotnē.

Sākumā biju “viss vienā” – krāvējs, šoferis, sagādnieks, direktors, kasieris. Man liekas, ka visi tā ir sākuši. Šobrīd mums zivju paviljonā ir 5 tirdzniecības vietas. Kopumā algojam ap 25 darbiniekiem.

Liene: Es atceros, ka no mazotnes mēs ar abām māsām visur tētim bijām līdzi, arī tirgū. Daudzas pārdevējas mūs atceras kā mazas meitenes. Sākumā es iesaistījos mazāk. Kādus trīs, četrus pēdējos gadus kopš augstskolas pabeigšanas esmu šeit gandrīz katru dienu. Informācijas apjoms sākumā likās milzīgs. Darba procesā, mācoties no kolēģiem un tēta pieredzes, viss likās loģiski un pašsaprotami. Šo gadu laikā esmu ļoti daudz mācījusies, guvusi pieredzi. Tirgus un zivis – tā ir specifiska joma; ir jābūt elastīgam un gatavam ātri reaģēt noteiktās situācijās, lai piedāvājums vienmēr būtu plašs un kvalitatīvs. Tirgus ir pamatīga dzīves skola, kas noteikti ir kļuvusi par manu ikdienu un sirdslietu. Zivju bizness tevi piespiež un mudina vienmēr domāt pāris soļus uz priekšu, meklēt risinājumus situācijās, kas šķiet neatrisināmas.

Vai zivju tirdzniecībai pietiek ar klasiskām uzņēmēja spējām, vai tomēr nepieciešama arī izpratne par zivīm?

Agnis: Noteikti ir jābūt izpratnei par zivīm. Katrai zivij ir sava specifika un, lai nodarbotos ar zivju biznesu, tā ir jāpārzin. Ar zivīm esmu bijis saistīts jau kopš bērnības. Mans tēvs no 14 gadu vecuma  ir visu mūžu gājis jūrā, māte arī pati kūpināja zivis. Pats bērnībā esmu jūrā līdzi gājis un ķēris zivis, tā ka informācija un priekšstats par šiem procesiem ir sen.

Un meitas arī ir līdzi bijušas?

Liene: Protams, mums, mazbērniem, iet vecamtēvam līdzi jūrā bija atrakcija Nr. 1. Vakarā gājām palīdzēt likt tīklus un nākamajā dienā agri visi bijām augšā, lai palīdzētu izvilkt lielo lomu. Bērnībā bija paveicies, jo vecvecāki dzīvoja Bērzciemā, kur vienā pusē bija jūra un otrā –, caur mežu varēja iet uz ezeru. Ezerā makšķerējām, metām tīklus un nesām vecmāmiņai līdakas tradicionālajām vakariņām – līdakas kotletēm. Tā ka zivis nav svešas jau kopš bērnības, un priecājos, ka manas zināšanas par šo nozari ir kļuvušas arvien plašākas.

Kādu produkciju piedāvājat Centrāltirgū?

Pirmkārt, tās ir mūsu pašu vietējās zivis – Baltijas jūrā, mūsu ezeros, upēs zvejotās. Cenšamies, lai sortiments būtu plašs, lai pircējiem ir no kā izvēlēties. Piedāvājam arī Latvijā audzētas zivis, kā piemēram, samus un karpas. Mums ir savi gadu gados iepazīti zvejnieki, zivju gatavās produkcijas piegādātāji, ar ko sadarbojamies. Laikā, kad Latvijā kādai zivju sugai ir zvejas liegums, mēģinām kooperēties ar Igaunijas un Polijas zvejniekiem, lai mūsu pircēji vienmēr var iegādāties iecienītākās zivis.

Ko visvairāk pērk, vai latviešus joprojām var saukt par “reņģēdājiem”?

Liene: Kādreiz varēja, taču cilvēki un viņu domāšana attīstās, vajadzības mainās un pieprasījums arī mainās.

Agnis: To reņģu ēdāju paliek ļoti maz. Ja salīdzina pēdējos septiņus gadus, kopš esam atpakaļ Centrāltirgū, reņģēm ir visstraujākais pārdošanas apjomu kritums.

Liene: Sabiedrība mūsdienās arvien vairāk cenšas atrast veidus kā ietaupīt laiku, tādēļ palielinās pieprasījums un vajadzība pēc produkcijas, kam nav nepieciešama tīrīšana un ķidāšana. Mūsu pircēji izvēlas jau sagatavotas zivju filejas, liemeņus.

Vai pircēji ir pamanījuši tieši jūsu uzņēmumu?

Agnis: Lielākajai daļai Centrāltirgus pircēju konkrēta firma ir mazsvarīga un viņi  nepūlas kaut kur uz sienas ieraudzīt tās nosaukumu. Pircēji vairāk nāk pie saviem iecienītiem pārdevējiem, kas viņus pazīst, zina viņu vēlmes un saprot no pusvārda. Nāk arī pēc konkrētas produkcijas, piemēram, Carnikavas nēģiem vai Lapmežciemā kūpinātajām reņģēm.

Liene: Daudziem cilvēkiem ir radies priekšstats, ka katram stendam ir sava saimniece vai saimnieks. Tādēļ mums primāri ir nodrošināt, lai pārdevēji, kas pārstāv SIA “Alanta” būtu zinoši, laipni, komunikabli, pieklājīgi un vienmēr pretimnākoši. Un varu garantēt, ka pie mūsu pārdevējām pircējus sagaidīs laipna attieksme un laba apkalpošanas kultūra. Centrāltirgus zivju paviljonā uzņēmumu skaits ir neliels un preču sortiments ir līdzīgs, tādēļ apkalpošanas kultūra un produkcijas kvalitāte ir izšķiroša, lai klients pamanītu un atcerētos tieši mūsu uzņēmumu.

Vai rīdzinieki apēd daudz zivju?

Rīdzinieki ēd zivis, visa Latvija ēd zivis, bet zivju tirdzniecība ir izteikti sezonāla. Vasarā zivis tikpat kā neēd, piedāvājums arī nav tik plašs. Var pabrīnīties, ko tie cilvēki vasarā ēd? Un tad ar rudeni apjomi sāk kāpt. Kāpj līdz Ziemassvētkiem. Ap Ziemassvētku laiku gan šķiet, ka ēd tikai zivis. Protams, vēlme ir piesaistīt arvien jaunus klientus, kuri izvēlētos pirkt zivis tieši Centrāltirgū. Centrāltirgus zivju paviljons noteikti ir vieta, kur klientam ir iespēja izvēlēties kvalitatīvāko un daudzveidīgāko zivju klāstu Latvijā.

Kas ir jūsu pircēji?

Mūsu pircējs ir cilvēks, kas novērtē kvalitāti un sortimenta dažādību. Konkrēta vecuma grupa vai dzimums nav novērots. Pircējam ir iespēja izvēlēties zivju produkciju savās cenas robežās, tad arī pielāgojam produktu klāstu katra vajadzībām.

Kas ir grūtākais jūsu darbā?

Pircēja vēlmes un apetīti 100% neuzminēsi, bet vienmēr ir iespēja tiekties pēc šī ideāla, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam. Nevar pasūtīt ne par daudz, ne par maz, lai vienmēr nodrošinātu mūsu pircējus ar svaigu produkciju. Gribas vienmēr piedāvāt plašāku klāstu, bet tā kā zivis ir prece, kam raksturīga sezonalitāte, grūtākais ir cauru gadu nodrošināties ar daudzveidīgu zivju un to izstrādājumu sortimentu.

Un kas ir lielākais gandarījums jūsu darbā?

Iepriekš jau tika minēts, ka zivju bizness ir specifisks, kā arī realizācijas termiņi ir īsi, raksturīga sezonalitāte un ne vienmēr visu iespējams nodrošināt vajadzīgajā daudzumā. Tādēļ gandarījums ir, ja prece netiek norakstīta, viss ir pietiekamā daudzumā, vai ir atrasta kāda pozīcija, kurā iegūsti priekšroku citu tirgotāju vidū. Gadu laikā jau aptuveni ir saprasts, ko vajag, cik daudz varētu izpirkt, bet vienmēr jābūt gataviem ātri reaģēt negaidītās situācijās.

Gandarījums ir, kad nedēļas beigās viss paredzētais ir notirgots, klienti ir apmierināti un ar svaigu produkciju,  jauniem spēkiem varam gatavoties jaunai darba nedēļai.

Pirmā pieredze tirgū jums bija jau deviņdesmitajos gados, kā tirgus šajā laikā mainījies?

Agnis: Varbūt palicis komerciālāks. No sākuma bija “tirgus” šī vārda tiešajā nozīmē. Tolaik mēs paši tirgojāmies, bija tiešā saskare ar pircējiem. Tagad ir vairāki algoti pārdevēji, pašiem sanāk mazāk parunāties ar pircējiem. Nesanāk pakaulēties.

Vai izjūtat konkurenci ar citiem tirgotājiem?

Pēdējos piecos gados tirgotāju pulks ir nostabilizējies un maz mainās. Konkurence, protams, pastāv. Zinām, kas notiek parējās tirdzniecības zonās, bet kopumā cenšamies vairāk koncentrēties uz savu darbu un realizēt savas idejas un mērķus. Laika gaitā katrs jau tomēr savu nišu ir atradis un cenšas arvien spēcīgāk sevi pieradīt.