Ventspils novada Piltenes pagasta “Cīrulīšu” saimnieks Egons Gūtmanis Centrāltirgus pircējiem piedāvā īpašu maizi – tā gatavota no dabīgām izejvielām, pēc senlatviešu receptes un tiek cepta krāsnī, ko no Ulmaņlaika ķieģeļiem mūrējis pats saimnieks. Dabīga uztura cienītāji Cīrulīšu maizi var iegādāties Rīgas Centrāltirgus piena paviljonā reizi nedēļā – piektdienās.

Kā nonācāt līdz maizes cepšanai un kā apguvāt šo darbu?

Ar maizi esmu saistīts jau kopš apmēram 1986. gada. Pēc Kandavas tehnikuma pabeigšanas sāku strādāt par mehāniķi, tomēr darba samaksa bija neliela. Tad pārgāju darbā uz maizes kombinātu, pakāpeniski apguvu maizes cepšanu. Ieguvu maizes cepēja kvalifikāciju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma sāku pats cept saldskābmaizi un braucu uz Centrāltirgu pārdot, kādā 1996.gadā tas varēja būt. Atceros, ka tolaik daudz lietuviešu brauca te tirgoties. Bet tad ceptuvju saradās daudz, sākās privatizācija, un es uz laiku aizgāju prom no maizes cepšanas. Atgriezos pie tehniskiem darbiem, bet maizes cepšana tomēr vienmēr bijusi sirdij tuva. Tad es iegādājos vecu, trīsdesmitajos gados celtu lauku māju, sāku to restaurēt un arī mūrēt maizes krāsni.

Dabīga uztura cienītāji Cīrulīšu maizi var iegādāties Rīgas Centrāltirgus piena paviljonā reizi nedēļā – piektdienās.

Tātad jūsu maizīte top paša mūrētā krāsnī?

Jā, ar drauga palīdzību pēc Ulmaņlaiku grāmatas, no riktīgiem, lieliem Ulmaņlaiku ķieģeļiem uzmūrējām kārtīgu krāsni.

Un kāds ir pats maizes tapšanas process?

Cepšanā neizmantoju nekādus grādīzerus, es tā uz izjūtu divas stundas kurinu krāsni, lieku divus klēpjus malkas. Laika gaitā esmu atklājis, ka vislabāk temperatūru var noturēt ar egļu un priežu malku. Tad atlikušās ogles izgrābj un šauj iekšā maizīti cepties. Protams, viss process ir tā jāpiedzen, lai tieši uz šo brīdi maizīte ir uzrūgusi un gatava cepšanai.

Vienā reizē krāsnī iet četri klaipi. Viens maizes klaips sver apmēram 7 kilogramus. Cepu apmēram divas stundas. Pēc tam ņemu ārā lieku dabīga koka kastēs, sasedzu ar lina audumu un ļauju līdz nākamajai dienai atpūsties, atdzist.

Ja krāsns jākurina divas stundas, jācep vēl divas – cik bieži un daudz maizīti varat izcept?

Rupjmaizīti sāku cept jau otrdienā. Rudzu maize var droši glabāties līdz pat divām nedēļām, saldskābmaizīte – mazāk. Saldskābmaizi cepu pēdējā tūrē. Lai sagatavotu maizi cepšanai, darbs sākas jau iepriekšējā vakarā. Ap četriem lieku kubulā pirmo plaucējumu – miltus, iesalu, ķimenes un tad iemaisu karstu ūdeni. Ļauju piebriest, pēc pāris stundām apmaisu, un atstāju uz nakti. Otrajai – vakara cepšanai plaucējumu gatavoju ap astoņiem iepriekšējā vakarā. No rīta lieku ieraugu, ļauju rūgt apmēram trīs stundas. Kamēr mīkla rūgst, sāku kurināt krāsni.

No kurienes nāk izejvielas?

Pašā sākumā izejvielas pirku vienkārši veikalā. Izmēģināju visus pieejamos miltus, arī lietuviešu. Vislabākie izrādījās mūsu pašu “Dobeles dzirnavnieka” milti. Iesalu ņemu no Iļģuciema. Tā kā izmantoju gaišo iesalu dažkārt cilvēki brīnās, kādēļ tik gaiša maizīte.

Vai maizes cepšanā jums ir daudz palīgu?

Es viens pats visu daru – pats esmu cepējs, pats šoferis, pats apkopējs un pats arī pārdevējs. (Smejas.) Ventspils tirgū piedāvāju arī saldumus – auzu pārslu cepumus, ruletes, plātsmaizes no dabīgām izejvielām, pašu audzētiem āboliem.

Kas maizes cepšanā ir grūtākais?

Svarīgi ir visu veikt akurāti. Es kad cepu maizi, neko citu paralēli nedaru. Citādi kādreiz ir gadījies piemirst, kādu sastāvdaļu. Tagad, maizi cepot, neateju nost, visu daru precīzi un pierakstu.

Un kāds ir lielākais gandarījums par darbu?

Gandarījums? – Kad pircējs nogaršo un pasaka, ka ir garšīga maizīte! Tad gan ir forši.