Viens no pieredzējušākajiem fotogrāfiem Latvijā un daudzu jauno fotogrāfu krusttēvs Gatis Rozenfelds nedomājot saka, ka Centrāltirgus ir unikāls, un te viņš iegriežas ne vien kā fotogrāfs, bet arī pircējs. Viņš ir arī radošais direktors šogad izveidotā uzņēmumā “Picture Agency”, kura darbībā viens no konceptuāliem satura virzieniem ir Latvijas tēla iemūžināšana visskaistākajā veidā, cerams, ka tajā ietilps arī Rīgas Centrāltirgus.

Vai bieži nāc uz Centrāltirgu?
Centrāltirgū es biežāk esmu kā fotogrāfs un retāk – kā apmeklētājs, taču, kad es nāku uz Centrāltirgu, tad vai nu uz zivju paviljonu vai nakts tirgu. Kā jau vairums radošo cilvēku es vēlu mostos, daudz strādāju, līdz ar to man dienas laikā nesanāk apmeklēt tirgu. Tie ir vēli vakari, ap desmitiem – vienpadsmitiem un sestdienas, svētdienas. Nakts tirgū šajā laikā ir ļoti daudz cilvēku, var sastapt arī daudz pazīstamu, sen nesatiktu cilvēku, aprunāties. Savukārt, runājot par zivīm, – Rīgā nav daudz tādu vietu, kur nopirkt labas zivis. Es esmu dzimis pie jūras, un zivis pārtikā lietoju labprāt jau kopš bērnības. Piemēram, svaigas reņģītes, nu kur tad vēl Rīgā tādas atradīsi!

Ko parasti pērc tirgū?
Tie ir dārzeņi, augļi, ogas un zivis, bet gaļu es neēdu jau daudzus gadus. Kad sākas jauno dārzeņu sezona, bet manas mammas mazdārziņā raža vēl nav ienākusies, tad es pērku jaunos dārzeņu – kartupeļus, burkānus, gurķus. Jaunie kartupelīši – tā ir svēta lieta! Pēc tam sirdsapziņa neļauj apiet mūsu ģimenes mazdārziņus Rojā un Kuldīgā. Vēl pērku zemenes, ķiršus un visu, kas ir našķīgs un garšīgs. Paretam arī sierus, jā, arī uz tiem es reizēm “iekrītu”.

Minēji, ka biežāk Centrāltirgū esi fotogrāfs…
Centrāltirgus ir apvīts ar dažādiem mītiem un, kad es pēc vidusskolas pabeigšanas Rojā 1995. gadā uzsāku studiju gaitas Rīgā, tad līdzīgi kā bērniem spoku stāstos “vai izdosies iziet cauri kapsētai?” – fotogrāfiem bija savi izaicinājumi – “vai izdosies Centrāltirgū kaut ko nofotografēt?”. Tas nebija vienkārši, tas bija milzīgs profesionālais izaicinājums. To noteikti nevar teikt par mūsdienām – te fotogrāfs var justies ērti un tā ir lieta, kas ir patīkami mainījusies. Kopš tā laika tirgū vai ap tirgu es biežāk esmu tāpēc, ka mani tas interesē kā arhitektūras objekts, un ir bijušas reizes, kad mēs (es un mana fotogrāfu komanda) esam domājuši par tirgu kā tēla elementu, kas ir ar Rīgu saistīts. Šis ir labais stāsts, jo tirgum ir izdevies mainīt savu tēlu un jebkurš sevi cienošs tūrists nepaiet garām Centrāltirgum. Arī lielākā daļa vietējo, katrs savā veidā, bet saredz tirgu kā vērtību, tāpēc mums, fotogrāfiem, kuri atspoguļo notikumus Rīgā, ir jābūt pietiekami daudziem attēliem, kuros pamanāms tirgus.

Vai tev ir bijuši klienti, kuri teikuši, ka vēlas portretus veidot tieši Centrāltirgū?
Ir bijuši. Un sākot jau no 90. gadu vidus. Tolaik ir bijuši arī visādi kuriozi saistībā ar Centrāltirgu. Atceros dāņu fotogrāfu delegāciju, kuru, šķiet, 1997. gadā vedu uz Centrāltirgu. Te retais saprata angļu valodu un arī manas zināšanas tad vēl nebija tajā augstākajā līmenī. Mēģināju laipot starp krievu, angļu un latviešu valodu. Tas bija jautri, bet valodu daudzveidība tirgum piestāv. Pēdējā laikā tirgu mēs izmantojam tad, kad cilvēks sevi vēlas parādīt kā vienu no mūsu sabiedrības, jo te ir tas vēsturiskais skaistums, ka tirgū ir dažādi cilvēki. Tas ir pilnīgs mūsu sabiedrības mazais modelis. Tas Rīgā ir diezgan unikāli jau kopš 30. gadiem, kad atklāja jauno tirgu – te nāca kā kalpotāji, tā saimnieki un arī pats “sabiedrības krējums”.

Kāds ir pats pirmais atmiņā palikušais iespaids par Centrāltirgu?
Es reiz Centrāltirgū esmu pārdevis gailenes. Tas bija 1992. vai 1993.gads. Mums bija jānopelna nauda, lai Centrāltirgū nopirktu mūzikas kasetes savām diskotēkām. Tirgošanās gan pārāk viegli nevedās, cik atceros – pārdevām tās kādam, kas pēc tam sēnes pārdeva tālāk. Man noteikti labāk patīk būt pircēja nevis pārdevēja lomā.

Kas tā bija par grupu, kuras ierakstus pirki?
Protams, Depeche Mode. Tas nebija un nevarēja būt nekas cits.

Tomēr, kāda bija sajūta par tirgu?
Es tolaik kā cilvēks, kas nāk no maza piejūras ciemata, tomēr bijos no Centrāltirgus. Kaut kas tik liels man nebija viegli “sagremojams”. Pagājis laiks, gan tirgus, gan es esam mainījušies, un Centrāltirgus mani vairs nebiedē. (Smejas)

Kā tu vērtē izmaiņas Centrāltirgū pēdējo piecu gadu laikā?
Pirmais un būtiskākais ir tas, ka tirgus nav tikai tirgus. Kopumā esam sākuši apzināties, ka skaistums ir vērtība. Esam sākuši kopt vidi ap sevi un arī tirgū to jūt. Ne tikai Centrāltirgū, bet arī Āgenskalna tirgū ir jūtams, ka tas kļūst sakārtotāks, sakoptāks. Arī tur es šad un tad iegriežos.

Vietējos tirgotājus tu jūti un atpazīsti?
Jā. Pēc sarunas, pēc uzvedības. Daudz ir to elementu, kā atpazīt. Var redzēt, kas ir pašu audzēts, kāds ir apjoms, kādi izskatās dārzeņi, kur tie ir iepakoti un ar ko atvesti.

Vai, esot ārpus Latvijas, tu iegriezies citu valstu pilsētu tirgos?
Jā, tirgus ir tā vieta, kuru apmeklē katrs sevi cienošs tūrists. Protams, visspilgtākie iespaidi ir eksotisko valstu tirgos. Indijas tirgus man bija pārsteigums un šoks vienlaikus – tur man viegli negāja. Es nevarēju sevi izpaust kā fotogrāfu, arī sliktu preci man “iesmērēja”. Ķīnā tirgos cilvēki ir ļoti draudzīgi, vienīgi pašam ir jābūt apveltītam ar saprātu, lai saprastu, ko tu pagaršo. Pavisam skaista pieredze man ir ar Vidusjūras piekrastes pilsētiņu tirgiem. Tas ir vietējo zvejnieku un zemnieku tirdziņš līdzīgi, kā te nakts tirgus. Vieta, kur var izlikt savu produkciju, ar kuru tu lepojies un zini, ka tas ir pats labākais. To Rīgā esam pazaudējuši, ja runājam par man tuvajām zivīm!

Kāds būtu tavs vēlējums Centrāltirgum?
Man patīk, ka tirgū ir daudz dažādu preču, bet es noteikti vēlētos, lai mūsu – vietējai – precei dažādās izpausmēs šeit ir vieta. Es uz tirgu nāku galvenokārt pēc vietējas izcelsmes preces, pretējā gadījumā es varu iet arī uz lielveikalu.