18 Mar 2014

Ikdienā jājūt tirgus ritms, vajadzības, perspektīva

Nav komentāru

Par Rīgas Centrāltirgu, par tā pagātni, nākotni un, galvenais, šodienu akciju sabiedrības “Rīgas Centrāltirgus” valdes priekšsēdētājam Anatolijam Abramovam ir daudz, ko stāstīt. Raidījumu cikla “Garšīgi dzīvojam” noslēgumā ar A.Abramovu aprunājāmies par nopietno un arī ne tik nopietno.

Kādi jums ir paši pirmie iespaidi par Rīgas Centrāltirgu?
Pirmo reizi atraucu uz Rīgas Centrāltirgu ap 1985. gadu. Toreiz man bija 13 gadu, vasaras brīvlaikā biju labi pastrādājis laukos savā dzimtajā pusē Madonas rajona Liezērē, un gribējās atbraukt uz Rīgu kaut ko skolai nopirkt. Rīgas Centrāltirgu atceros kā lielu objektu, kurā daudz cilvēku, burzma un kņada. Likās, ka katrs cīnās par savu izdzīvošanu un iztikšanu.

Toreiz bija kooperatīvu laiki, un Centrāltirgus sākās jau tunelī pirms autoostas. Tur cita starpā tirgoja plakātus ar dažnedažādiem kino aktieriem – Arnoldu Švarcenegeru, Silvestru Stalloni un citiem. Tirdzniecība „gāja uz urrā”. Es, tāpat kā daudzi citi, šos plakātus uzskatīju par lielu un svarīgu pirkumu. Vidusskolas laikā braucu uz Rīgu uz sagatavošanas kursiem Medicīnas institūtā, tāpēc regulāri nācās iet cauri autoostas tunelim un iegriezties Rīgas Centrāltirgū. Tirgotāji stāvēja cits pie cita blīvās rindās abās pusēs celiņam uz Centrāltirgu.

Visā šajā teritorijā bija liela rosība, kņada un burzma. Toreiz pa paviljoniem es nemaz nestaigāju. Pārtika mani neinteresēja, gāju uz rūpniecības preču tirgus pusi. Toreiz visa Gaiziņa iela, kas tagad ir brīva un kur var novietot auto, bija tirgotāju pārpilna – cita pie citas bija novietotas automašīnu piekabes, no kurām notika tirdzniecība.
Gogoļa laukumā no maisiem tirgoja cukuru. Tas bija cukura talonu laiks, un cilvēki stāvēja rindās pēc visa, ko vajadzēja.

Jau toreiz pamanīju, ka te ir tik dažādi ļaudis no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem. Toreiz domas par to, kā tirgus tiek vadīts, pat prātā nenāca.

Un kāds bija pirmais iespaids par Rīgas Centrāltirgu, kad jūs pirmo reizi atnācāt uz tirgu kā Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs?
Tas bija 2010. gada 3. decembrī, kad akcionāri pieņēma lēmumu apstiprināt mani šajā amatā. Man bija liela apņemšanās un sapratne, ka gaidāms grūts darbs. Visas aktualitātes, būtiskākās problēmas jau bija zināmas. Te bija ļoti sadrumstalota īpašuma struktūra. Ļoti daudz un dažādu īpašuma un nomas līgumu ar visdažādākajiem termiņiem. Man tas kā juristam bija liels izaicinājums. Es zināju, kas man šeit jārisina, jāsakārto, un ar lielu apņemšanos ķēros pie darba. Pa šiem trijiem gadiem daudz kas ir paveikts.

Vai jums bija sava vīzija, kādam jābūt Rīgas Centrāltirgum?
Šī vīzija veidojas katru gadu, un daudz kas tai nāk klāt. Pašreizējais redzējums apmēram ir par 50% citādāks nekā pirms trim gadiem. Ir jābūt šeit un ikdienā jājūt tirgus ritms, vajadzības, perspektīva un rocība. Jāsaprot tirgus vājās vietas, jāzina, kur ir jāstrādā. Darāmā ir daudz, un visi darbi līdz galam nemaz nav padarāmi.

Mēs strādājam vidē, kur aug cilvēki, kur aug paaudzes, kur krustojas visdažādāko paaudžu un sabiedrības slāņu ceļi. Centrāltirgus ir svarīga dzīves daļa, izglītojoša, sociāla un emocionāla pieredzes vide ne tikai simtiem tūkstošu rīdzinieku, bet arī visas Latvijas, Baltijas un pat Eiropas mērogā.

Piektā daļa Latvijas iedzīvotāju kaut kādā veidā ir saistīti ar Rīgas Centrāltirgu. Katru dienu Rīgas Centrāltirgu apmeklē gandrīz 100 tūkstoši cilvēku, vasarā pat vairāk. Te ir ap 5000 tirdzniecības vietu, kuru darbinieki pelna sev iztikai, daudzi restorāni un kafejnīcas te pērk produktus.

Lai to visu noturētu, ir jābūt sapratnei, ko šeit ir jācenšas maksimāli saglabāt un noturēt un ko atjaunot un attīstīt. Rīgas Centrāltirgus teritorija ietilpst Rīgas vēsturiskajā centrā, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Mūžu mūžos jāsargā Rīgas Centrāltirgus diženums – paviljonu ansamblis. Jānodrošina, ka paviljoni būtu labā vizuālā izskatā un tehniskā stāvoklī visu laiku.

Aizvien biežāk gan videokameras, gan fotoaparāti ietver mūs savā kadrā. Aizvien biežāk mūsu tirgus redzams medijos un reklāmas rullīšos visā pasaulē. Mūsu paviljonu četrus vilnīšus identificē ar Latviju, mūs identificē ar Rīgu. Mūsu tirgus ir iekļauts ASV izdotajā grāmatā “1000 lietas, kuras jāredz pirms nāves”.

Vai pašam patīk nākt uz tirgu?
Jā. Darāmā ir daudz. Zinu, ka vienā dienā to nevar paveikt. Citreiz aizkavējos darbā, citreiz, vakariņas mājās ēdot, vēl domāju par darbu.

Ko ikdienā dara tirgus vadītājs?
Tirgus vadība nosaka ikdienas kārtību visiem tiem daudzajiem tirgotājiem, kas šeit nomā tirdzniecības vietas. Centrāltirgus nenodarbojas ne ar mazumtirdzniecību, ne vairumtirdzniecību. Mēs apsaimniekojam tirgus nekustamos īpašumus. Rūpējamies, lai būtu ērti paviljoni, tirdzniecības vietas būtu pieejamas, aizpildītas, lai tirgū būtu tīrība, kārtība, lai tirgotājiem būtu ērti tirgoties, iekārtojam jaunas tirdzniecības vietas, mainām vecās nolietojušās tirdzniecības vietu nojumes un būvējam jaunas, pērkam jaunus lietussargus, uzbūvējam zemnieku tirgu. Rūpējamies, lai tirdzniecības vietā būtu gaiši un droši, lai paviljonos ziemā būtu silti un vasarā nebūtu karsti.

Sākot šeit strādāt, atklāju, ka pēc paviljonu uzcelšanas nav bijis universāla apkures risinājuma, pie kura būtu strādājuši arhitekti, inženieri. Nezinu, kā līdz šim tirgotāji ir pārcietuši ziemas aukstumu. 2011. gadā sakņu paviljonā un 2013. gadā gaļas paviljonā uzstādījām speciālu vēdināšanas un kondicionēšanas sistēmu, kurā rasts jauns paviljonu apsildīšanas un atvēsināšanas risinājums. Šādu pašu sistēmu paredzēts uzstādīt zivju, gastronomijas un piena paviljonā. Tas prasa investīcijas. Ap 700 000 eiro gadā no savas peļņas varam ieguldīt gan apkures, gan citos uzlabojumos.

Ar katru gadu mums nāk aizvien vairāk tūristu, kas runā dažādu pasaules valstu valodās. Viņi ne tikai apskata šo objektu, bet arī iepērkas. Piemēram, vasarā trauciņos nopērk zemenes, mellenes un turpat mūsu sabiedriskās ēdināšanas punktos apēd. Aizvien pieaug tūrisma kompāniju skaits, kas mūs izmanto kā pieturas vietu ekskursijām.

Daudz darām, lai pie mums iegrieztos arī individuālie tūristi, nebaidoties apmaldīties. Pašlaik strādājam pie Centrāltirgus kartes mūsu mājaslapā, norādēm dažādās valodās. Tirgus teritorijā ir gan banka, gan bankomāts, gan restorāns, gan divas jaunas ēdinātavas, gan invalīdiem pieejamas tualetes.

Tūristi pie mums ir labi iejutušies. Ārzemnieki Rīgas Centrāltirgū groziem pērk baravikas, apšu bekas, lai vestu uz savu mītnes zemi. Pats biju tam liecinieks, un tas patīkami pārsteidz.

Vēl viena pircēju kategorija ir ļoti turīgi cilvēki. Viņiem iepirkšanās Rīgas Centrāltirgū ir fīlings. Šie pircēji tik daudz neskatās uz cenām, bet izbauda tirgus gaisotni. Tik liela teritorija, tik daudz cilvēku, bagātīgs piedāvājums, tiešais kontakts ar audzētājiem – viņus tas fascinē.

Vai jūs pats iepērkaties Centrāltirgū?
Jā. Protams. Papildus visiem pārējiem iemesliem man iepirkšanās ir kā iegansts, lai komunikācija ar tirgotājiem būtu pilnvērtīgāka abpusēji, lai varētu paskatīties no pircēju skatpunkta.

Te nav viens lielāks vai mazāks priekšnieks, mēs visi te esam vienādi, un katrs dara savu darbu. Tirgotājs ir viens no šī kompleksa pamatiedzīvotājiem. Mēs darām vienu kopīgu darbu Latvijai, Rīgai, tāpēc man ir svarīgi iet ar tirgotājiem runāties, uzklausīt, risināt.

Ko pērkat mājai?
Es cenšos dažādot preces – vienu reizi iepērkos pie viena, tad pie cita tirgotāja. Es zinu, kas tas par tirgotāju, no kurienes viņam preces. Pie reizes varu arī aprunāties. Visu, kas nepieciešams mājai, galdam, es cenšos iegādāties Centrāltirgū.

Kāpēc jums patīk iepirkties Centrāltirgū?
Ir cilvēki, kam patīk statiskā un bezpersoniskā iepirkšanās lielveikalā, kad tu starp plauktiem esi viens ar preci. Tirgū atšķirībā no lielveikala visu iegādājies no konkrēta cilvēka. Un, ja tas kartupelis nebūs bijis pietiekami labs, nākamreiz, atnākot uz tirgu, varēsi tirgotājam pateikt – es šos kartupeļus pie jums nepirkšu tāpēc un tāpēc. Es iešu šoreiz pirkt pie jūsu kaimiņienes. Tirgū katrs atbilstoši savam statusam un ieņēmumu līmenim var atrast sev tirgotāju. Tā arī ir, un tā ir jābūt.

Vai ārzemēs esat bijis tirgos?
Ja zinu, ka kāds paziņa dodas uz ārzemēm, tad saku – paskaties, kā tur ir, pēc tam man pastāstīsi. Gan pats esmu ceļojis, gan man ir stāstīts. Nekā tāda unikāla citur nav. Ir citādāk. Es neuzskatu, ka Centrāltirgum būtu kaut kas jākopē no kāda ārzemju tirgus. Kādu mazu epizodi var iemodelēt. Piemēram, šo “fast food” principu – šeit pat nopērc un ātri paēd. Tas jau sāk attīstīties. Ēstuve blakus zivju paviljonam “Siļķītes un dillītes” patiesībā ir šīs filozofijas rezultāts. Pamazām mēs tādas mazas rozīnītes iesviežam šajā saldajā ēdienā, kas saucas Rīgas Centrāltirgus.

Mani pārsteidza tirgus Vācijā. Tuvojoties tirgum, jau pa gabalu dzirdamas skaļas balsis – skaļruņos runā vairāki cilvēki. Izrādās, pa tirgus perimetru ir izvietotas lielas tirdzniecības mašīnas un furgoni, kam tiek atvērts viens sāns, un šajā veikalā uz riteņiem nopērkamas zivis, siers piens, augļi, dārzeņi vai puķes. Katram tirgotājam ir mikrofons un skaņas pastiprinātāji. Viņi šādi sarunājas gan savā starpā, gan pavelk uz zoba apmeklētājus. Eju gar letēm, un viņi runā – re, kur viens staigā, laikam nav vietējais, neko nepirks. Tā viņi aprunā pircējus un ar šo skaļo uzrunu aicina pie sevis. Skaļruņos viņi paziņo arī par atlaižu akcijām. Piemēram, sataisa lielus grozus – 15 kilogramus ar dažnedažādiem augļiem – banāniem, kivi, ananasiem, apelsīniem – un paziņo – tūlīt sāksies akcija, par 10 eiro atdodam visu grozu. Cilvēki pērk! Iespējams, vāciešiem tas ir labi – kamēr viņus tirgotājs neuzrunās, nesasmīdinās, tikmēr viņi staigās garām vai sēdēs tirgus vidū kafejnīcā, dzers kafiju, alu, ēdīs burgerus.

Kāds varētu būt Rīgas Centrāltirgus pēc 30 gadiem?
Iespējams, kādā brīdī Centrāltirgus Rīgai varētu kļūt par lielu. Kad Centrāltirgus radās, tas bija vienīgais Latvijā. Katru dienu, katru gadu uzņēmēji ver vaļā vienu lielveikalu pēc otra. Tagad to ir ļoti, ļoti daudz. Lielākā Rīgas Centrāltirgus meistarība ir un būs noturēt savu pircēju, apmeklētāju, savu tūristu. Vislielākā vērtība Rīgas Centrāltirgū ir cilvēki. Ar viņiem ir jāstrādā. Jāpievērš pietiekama uzmanība paviljonu uzraudzībai, kontrolei, vides sakārtošanai, drošībai – visam tam, ko jau mēs jau darām, visi šie pasākumi vēl jāattīsta. Tomēr jārēķinās ar to, ka Latvijā cilvēku skaits samazinās, pārgrupējās sociālie slāņi, mainās iepirkšanās ieradumi. Iespējams, pēc kāda laika pieci pārtikas tirdzniecība paviljoni var būt par daudz, un Centrāltirgus stratēģiski primārais uzdevums būs šā paviljonu ansambļa uzturēšana un tirdzniecības procesa organizēšana šeit. Viss pārējais būs kā atbalsts, lai to varētu nodrošināt.

Padomju laikos paviljonos bija lielformāta gleznas, piemēram, zivju paviljonā bija gleznotāja Jāņa Oša diplomdarba Latvijas zvejnieki kopija, citos paviljonos arī bija vērtīgas gleznas. Kur tās ir palikušas?

Man par šīm gleznām vaicā, un mēs tās meklējam. Iespējams, šī meklēšana tiks intensificēta. Esam iecerējuši veidot Rīgas Centrāltirgus muzeju. Jau drīz mēs lūgsim Latvijas iedzīvotājus, rīdziniekus, kam ir kaut kas saglabājies par Centrāltirgu, padalīties, lai varētu šīs vēstures liecības izlikt muzejā. Ir jāsāk pierakstīt dažādu paaudžu atmiņas un stāstus par Rīgas Centrāltirgu. Mēģināsim šo virzienu intensificēt – tā ir paliekoša vērtība.

Kas ir kuriozākas, kas jūsu laikā noticis Centrāltirgū?
2011. gadā mēs sākām atbalstīt jauniešu projektu – LNT šovu “O kartes skatuve”. Otrās sezonas superfināls notika pie mums tirgū. Mums tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem – Centrāltirgus vienas dienas laikā pārvērtās no tirdzniecības vietas par tādu tā kā Mežaparka estrādi, kurā sanāca ap sešarpus tūkstošiem cilvēku, un šeit bija liels koncerts.

Mēs ar bažām rēķinājām, cik cilvēku te sanāks, nedrīkstējām aizrauties ar pasākuma reklāmu, jo mums teritorija nav tik liela, kā izskatās.

Viss izdevās lieliski. Pa dienu laukumā uzstādīja skatuvi, un turpat līdz pieciem uz galdiem noritēja tirdzniecība, pēc tam atbrīvojām visu teritoriju. Pusdeviņos vakarā sākās koncerts, ko tiešraidē rādīja LNT. Nākamajā rītā astoņos nebija ne skatuves, ne mazāko pazīmju, ka te kaut kas liels iepriekšējās dienas vakarā ir bijis.

Uz koncertu organizējām nopietnu apsardzi. Droši vien bez azartiskiem cilvēkiem, kas virzās uz attīstību, kaut ko tādu būtu grūti izdarīt.

Arī tirgum tas bija liels atspēriens. Liela pozitīva publicitāte, jaunieši nāca uz tirgu, iepirkās, viņiem pašiem tas bija atklājums. Viņi to stāstīja arī saviem draugiem, un ikdienā daudz vairāk jauniešu sāka pirkt produktus ne vien Centrāltirgū, bet arī Vidzemes un Āgenskalna tirgū, draudzēties un runāties ar tirgotājiem. Šim lielajam, grandiozajam, līdz šim nebijušajam pasākuma atgriezeniskā saite bija ar lielu plusa zīmi.

[augšup]

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *