Augstskolā studējusi ekonomiku, tomēr pēc absolvēšanas nav varējusi pretoties savam patiesajam aicinājumam – ēst gatavošanai. Jevgēnija Ļisicina ar radošu izdomu un patiesu mīlestību pret darāmo gatavo gardus jo gardus zivju ēdienus restorānā “Zivju lete” un gardākās zivtiņas atrod Centrāltirgus zivju paviljonā.

Cik bieži tu iepērcies Centrāltirgū?

Gandrīz katru otro dienu, precīzāk, rītu. Iepērkos parasti ļoti ātri, jo jau zinu pārdevējus, pie kuriem kuras zivis var iegādāties. Bet ik pa laikam iegriežos arī sakņu paviljonā, jo te viss ir tik skaisti izlikts un sakārtots. Tad paķeru arī dārzeņus, ne tikai zivtiņas.

Vai iepērcies tikai darba vajadzībām?

Gan darbam, gan arī privātām vajadzībām. Visbiežāk ir tā, ka atnāku pēc zivīm darbam, bet ieraugu kaut ko uzrunājošu, kā nav ēdienkartē, tad nopērku to sev.

Saprotu, ka restorānam zivis jums arī piegādā. Pēc kā tomēr pati nāc uz Centrāltirgu?

Nāku pēc vietējām zivīm, jo noķertie lomi tiek piegādāti tieši Centrāltirgum. Tad visi, kas vēlas vietējās zivis, tajā skaitā arī mūsu restorāns, nāk pēc tām uz zivju paviljonu. Mēs te pērkam butes, mencas. Mūsu ēdienkartē ir tāds ēdiens fish & chips, ko gatavo no mencas. Un ne jau no jebkādas mencas – tai jābūt ļoti svaigai un stingrai. Mēs ilgi meklējām piemērotu mencu, un atradām to pie viena piegādātāja tieši šeit, Centrāltirgus zivju paviljonā. Piedāvājam arī ķilavmaizītes, un arī to gatavošanā esam izmēģinājuši daudzas, līdz atradām tādas, kas vislabāk der pēc garšas. Viens no ēdieniem, kas ļoti patīk tūristiem, ir “Tētuka siļķe”. Tajā ir siļķe un biezpiens, un Centrāltirgū atradām piemērotu siļķi, kas nav pārāk sāļa un pārāk etiķaina.

Tad jau liela daļa zivju letes sortimenta top no Centrāltirgū pirktām zivīm?

Jā, gandrīz puse. Ēdienkartē mums ir pozīcija “dienas zivs” (catch of the day). To parasti izvēlos  zivju paviljonā. Atnāku un skatos, vai ir kādas simpātiskas zivtiņas, kas nav pārāk lielas un ir piemērotas cepšanai krāsnī veselā veidā. Ik pa laikam tā ir palija vai forele.

Vai atceries savu pirmo iespaidu par Centrāltirgu?

Jā, tolaik es biju pavisam maziņa, un nācu uz tirgu kopā ar vecākiem. Un man bija bail, jo angāri šķita tik lieli un cilvēku bija tik daudz. Es nevarēju saprast, kādēļ jābūvē tik augstas ēkas, ja pati tirdzniecība norisinās tik zemu. Tad vēl gaļas paviljons ar izliktajām cūku galvām. Brrrr…

Un kādas sajūtas ir šobrīd?

Es esmu burtiski iemīlējusies zivju paviljonā. Es pat savā instagramā rakstīju, ka mans sapnis pēc aiziešanas pensijā ir strādāt zivju paviljonā. Jo man patiešām patīk tas zivju aromāts, kas daudziem riebjas. Man – tieši otrādi. Man ļoti patīk dažādu zivju izskats un, protams, tās arī ļoti garšo.

Vai esi pamanījusi kādas pārmaiņas, kas kopš tavas bērnības notikušas tirgū?

Tirgus ir izmainījies. Man šķiet, tas pilnveidojas, kļūst arvien sakārtotāks. Prieks, ka rodas arvien vairāk mazo restorāniņu un vietu, kur var iedzert glāzi vīna vai alus, kā tirgos citviet Eiropā.

Vai ir nācies būt tirgos arī citviet pasaulē?

Katrā valstī, kuru es apmeklēju, viens no obligātajiem punktiem ir apskatīties, kāds viņiem ir tirgus. Protams, Rīgas Centrāltirgus ir un paliek visiespaidīgākais izmēru ziņā un visinteresantākais arhitektūras ziņā. No citviet redzētajiem atmiņā palicis mazais tirdziņš Venēcijā, kas darbojas vien dažas stundas. Kad zivenieki  no rīta atved svaigas zivis un līdz pulksten vieniem viņiem viss ir jāpārdod. Šķiet, ka tur notiek pavisam cita – sava dzīve. Viss notiek ļoti, ļoti ātri. Piemēram, tu parādi uz kādu zivi vai kalmāru, vai astoņkāji, un tad tas tiek ietīts, padots nākamajam, kas tavā acu priekšā neticamā ātrumā ar diviem trim griezieniem to iztīra. Sajūta, ka zivs ir tikko izcelta no jūras, un tu jau vari to paņemt un pagatavot.