22 Jan 2013

Kaulēties – tā ir saimnieku lieta!

3 komentāri
Sakņu paviljonā dzeltena izkārtne vēsta: Latvijas āboli, zemnieku saimniecība „Fišers”, zem kuras tagad ziemā piedāvājumā glīti kastēs sakārtoti āboli un bumbieri, kā arī maiga un salda ābolu sula no Bauskas novada Gailīšu pagasta. Vladimirs Fišers Centrāltirgū savu izaudzēto tirgo jau ilgus gadus. Šajā laikā ar lielu darbu iegūta uzticība pircēju vidū un izdzīvotas dažādas pārmaiņas Rīgas Centrāltirgū. V.Fišers ar aizrautību stāsta par savu darbu un ar dzīvi kopumā ir apmierināts.

Saka, ka šogad nebija ābolu gads?
Man ir savādāk. Ir daudz ābolu šķirņu, arī puspunduru un punduru. Raža ir katru gadu un būs vienmēr, tikai tā atšķirība – citu vairāk, citu mazāk.

Kā nonācāt pie augļiem?
Saimniecībā pašlaik nedaudz vairāk kā 40 hektāru platībā audzējam graudaugus, zemenes, gurķus, bet visvairāk ābolus, bumbierus un plūmes – ap 40 augļkoku šķirņu. Savulaik audzēti gan burkāni, gan kartupeļi, izmēģināts ir gandrīz viss. Laikā, kad Aigars Kalvītis bija zemkopības ministrs, saņēmām Eiropas Savienības atbalstu investīcijām. Mēs un Bauskas novada saimniecība „Ābelītes” bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas iestādīja augļu dārzus. Un var teikt, ka veiksmīgi.


Cik ilgi esat tirgū?
Vairāk kā 27 gadus. Visas pārmaiņas esmu piedzīvojis un redzējis. Nevar salīdzināt ar deviņdesmitajiem gadiem. Nenoliedzami ir uzlabojumi, bet ir lietas, kas vēl jāsakārto. Piemēram, Zemnieku nakts tirgus te, kur tagad tas atrodas, ir labāks, kārtīgāks un ērtāks. Bet sezonas laikā tomēr vajadzētu vairāk sakārtot: iezīmēt un sanumurēt vietas. Lai neiznāk tā, ka atbrauc no Polijas mašīnas, aizņem abonentu vietas. Zemnieks atbrauc, bet viņam nav kur likties. Jābūt lielākai un operatīvākai kontrolei. Vajadzētu arī nodalīt: zemniekiem – sava vieta, pārpircējiem – sava, importam – sava. Arī pircējs nejauks un nebūs maldināts. Man daudzi paziņas iet uz turieni iepirkties, īstenībā nopērk gan importa tomātus, gurķus, gan arī augļus. Cilvēks iet ar pārliecību, ka pērk vietējo, bet nopērk mazāk vērtīgo importu. Mēs taču paši esam spējīgi izaudzēt. Zemnieki atbrauc; viņiem nav vietas, kur tirgoties, un atliek vien klanīties uzpircēju priekšā. Mūsējiem ir jābūt labākiem apstākļiem un priekšrokai.

Kā cilvēkam atšķirt Latvijas ābolu no Polijas ievestā?
Latvijas āboliem tiek izmantots mazāk ķimikāliju. Pats strādāju pēc integrētās audzēšanas metodes, kur ķīmiju lieto minimāli – tikai tik daudz, cik akūti nepieciešams. Cilvēkiem ir jābūt gudriem. Tirgū joprojām diemžēl ir daudz melu. Man ir savi klienti, kas mani zina, ka nemānos. Atšķirt, protams, var. Piemēram, pēc nosaukumiem. No Polijas pamatā ieved četras komercšķirnes, bet tirgotāji iedod savus nosaukumus, jo fantāzija viņiem strādā. Protams, vairāk varētu Pārtikas un veterinārais dienests strādāt pie šīs lietas sakārtošanas. Un tas būtu gan labāk pircējiem, gan tirgotājiem.


Bet kā pircējam atšķirt?
Nevajag būt lētticīgiem, importu uzreiz var atšķirt. Pēc kvalitātes, pēc garšas, pēc tirgotāja un pēc apjoma. Zemenes tonnām ieved, raksta debesu brīnumus. Bet cilvēkiem jādomā – kur tās ir augušas, kā apstrādātas, ar ko apstrādātas? Man vienreiz dzīvē ir bijusi situācija, kad mājās nolasu skaistas zemenes, atvedu uz tirgu un pēkšņi visas izšķīst laika apstākļu ietekmē. Bet ievestās ogas tirgū dienām stāv. Mūsu zemenes vienmēr būs garšīgākas. Mums ir īpaši laika apstākļi – vasarā diena ir silta un nakts auksta un tas kopā veido to aromātisko garšu. Vienmēr var izvēlēties lētāk pirkt apstrādātu trīs dienas vecu ogu, vai dārgāk – vietējo. Mēs Latvijā nevaram izaudzēt lētāk. Mūsējās vienmēr būs dārgākas.

Kādi ir Jūsu pircēji?
Mani pircēji ir ļoti labi. Paldies viņiem par to, jo, pateicoties viņiem, mana zemnieku saimniecība turas. Tie ir mani patrioti. Visādi ir bijis, lai nonāktu pie uzticēšanās. Citi brīnās un netic, ka tie ir Latvijas āboli. Ir piedāvājumi uzpirkt un tirgot, bet to es nedaru. Tie visi ir manas saimniecības augļi, jebkurš var atbraukt pie manis un par to pārliecināties. Cilvēki pie manis ciemos ir bijuši, gan pazīstami, gan mazāk zināmi.

Kā veidojas ābolu cena?
Es pats vienmēr izvērtēju ieguldījumu un nosaku cenu. Tas, kas te uz letes, ir mans darbs un es to cienu. Tik daudz tajā ir ieguldīts un daudz ir strādāts. Tāpēc arī man ir nepatika pret pircējiem, kas nevīžīgi ābolus mētā.

Tas, kas te uz letes, ir mans darbs un es to cienu. Tik daudz tajā ir ieguldīts un daudz ir strādāts. Tāpēc arī man ir nepatika pret pircējiem, kas nevīžīgi ābolus mētā.

Bet viņi nesaprot, ka katrs ābols rūpīgi līdz ziemas laikam glabāts, aprūpēts, kastēs ābolu pa ābolītim likts. Bet viņi mētā, it kā pinpongu spēlētu. Tā ir liela necieņa. Tādiem cilvēkiem aizrādu un reizēm pat sūtu pie citiem tirgotājiem.

Kā augļus uzglabājat?
Glabājam pēc iespējas dabiskā veidā, lielās glabātuvēs normālos apstākļos. Saimniecībā nav vakuuma kameru vai tamlīdzīgi uzlabojumi. Protams, visu laiku ir dabiskā atlase. Augļi bojājas un tiek pārskatīti. Bojātus ābolus nekad netirgoju. Bet, neraugoties uz to, līdz jūnijam pie manis varēs iegādāties Latvijas ābolus. Pagājušajā gadā beidzu tirgoties 10.jūnijā. Lai cilvēki nedomā, ka ābolu Latvijā nav.

Kā mājās labāk uzglabāt ābolus, piemēram, ja iepērk pie Jums vairāk?
Ja manus ābolus pērk, tad labāk glabāt vēsumā, jo viņi siltā gaisā ļoti ātri gatavojas. Ja būtu no vakuuma kameras vai apstrādāti, tad citādi.

Kāds ir Jūsu dienas ritms?
Katru rītu braucu no Gailīšu pagasta. Ceļos pussešos vai agrāk. Pusseptiņos jau esmu 80 km garajā ceļā uz Rīgu. Pirmdienās vedu augļus uz skolām. Tas ir ritms, kas gadu gaitā iestrādājies. Ja esmu mājās dažas dienas, jau šūmējos…

Cilvēkus atceraties pēc sejas?
Jā, gandrīz visus. Pastāvīgo klientu man ir ļoti daudz. Sestdienās, kad viņi nāk, es jau dodu maisus, man pat nevajag neko jautāt vai piedāvāt.

Vai gada griezumā ir arī kāds laiks atpūtai?
Kādu nedēļu vai nedaudz vairāk. Bet kopumā – nav. Ir jāstrādā visu laiku. Ja neesmu tirgū, ir darbi mājās. Tūlīt sāksies zāģēšanas laiks. Darbiniekus saimniecībā piesaistu uz laiku. Tādos saspringtākos periodos ir četri, pieci darbinieki. Iet jau visādi – kāds iedzer, kādam vēl kāda vaina… Visādi gadās.

Ja vajag darba rokas, vai laukos ir kas strādā?
Ir, bet atrast grūti. Jaunus cilvēkus pavisam grūti. Viņi grib lielu un ātru naudu. Viņi nesaprot, ka tā ir jānopelna. Es taču arī sāku ne no kā. Nekā man nebija, pats „sitos”! Lēnām viss nāk. Vidējā paaudzē čaklākie aizbrauc peļņā uz ārzemēm. Ne peļņā, bet drīzāk vergot, bagātāki jau tur nekļūst.

Man ir cilvēki, ar kuriem kopā strādājam pat 20 gadu.

Bet man ir cilvēki, ar kuriem kopā strādājam pat 20 gadu. Ir savas problēmas, bet es ātri uzliesmoju, atdziestu un strādājam tālāk.

Domājat arī par attīstību?
Attīstība palēnām notiek visu laiku. Neko no citiem neprasām, cik ir iespēju, tik arī attīstāmies. Es pats vairāk pa tirgu, taču mana sieva Smaida ir spēcīga projektu un grāmatvedības lietās, arī viss saimniecības vadīšanas darbs uz viņas pleciem, dēls palīdz, cik var. Savā laikā arī SAPARD izmantojām, kad vajadzēja tehnikas iegādei. Tagad piedalos arī programmā „Skolas auglis”. Strādāju ar Iecavas vidusskolu, Pilsrundāles vidusskolu un Uzvaras vidusskolu, kas mani šai programmai Lauku atbalsta dienestā pieteica.

Bet vai Jums izdodas strādāt ar peļņu?
Es negaužos. Jautājums ir par to, cik katram cilvēkam vajag. Es netaisot dzīvot 1000 gadu. Bērniem mazliet pietiks, pašam pietiek. Nekad neesmu ņēmis kredītus, kā jaunie treknajos gados. Jāatdod taču būs. Centāmies visu paši. Kopā visa ģimene esam strādājuši. Bija labāk, bija sliktāk. Bija arī gadījumi un visādas spekulācijas, kad rokas nolaižas. Pa bišķītiņam ķepurojāmies ārā, un es nekad nebraukšu prom no Latvijas. Kas strādā, tiem ir labi. Man nepatīk tādas lietas, kā pabalsti. Cilvēki, saņem pabalstus, degradējas un vairs negrib strādāt. Tāpēc šie cilvēki, kas te tirgojas – no vienas puses tomēr cenšas strādāt – nedzer, strādā – pelna sev iztiku, pat, ja mānās un latviešu ābolu vietā tirgo poļu.

Arī poļu zemniekiem un Latvijas tirgotājiem jādzīvo…
Es nesaku, ka poļu āboli ir slikti. Poļu āboliem, kas nākuši no 20-30 ha lielām saimniecībām būs vairāk ķīmijas. Tur lielo apjomu dēļ, vajag vai nevajag, lieto ķimikālijas. Es zemenes audzēju 1 hektārā un pats tās tirgoju. Man nav izdevīgi miglot.

Ja platības ir lielas un pats netirgo, tad vairs nav tik svarīgi ar savu galvu atbildēt par savu produktu.

Ja platības ir lielas un pats netirgo, tad vairs nav tik svarīgi ar savu galvu atbildēt par savu produktu. Nauda jādabū atpakaļ – tas ir bizness. Tās zemenes, ko es audzēju – man nav bizness. Tas ir priekš maniem pastāvīgajiem pircējiem un darbs sezonas pārtraukumā, lai darbiniekiem nodrošinātu darbu, iztiku un viņus varētu pieturēt. Arī gurķus uz lauka audzēju, jo man prasa. Pircēji, kas gadu gadiem un daži pat divdesmit gadu pie manis nāk, man prasa – būs šogad gurķi? – Būs! Ir jāsēj! Par maniem burkāniem atceras un joprojām slavē…

Kāpēc neturpinājāt audzēt?
Bija jāizvēlas, jo nebija, kur glabāt. Augļi un saknes kopā nesadzīvo, āboli kļūst negaršīgi.

Vai tirgum Latvijā ir nākotne?
Es domāju, ka – jā. Šis tas arī sakārtosies. Būs labi, nekāda vaina! Man patīk tirgus. Līdz ar nomnieku maiņu Centrāltirgus soli pa solim sakārtojas. Ziemā ir skaisti, bet auksts – ārā tirgoties nevar. Man patīk visi gadalaiki, gan ziema, gan sēņu laiks, kad varu izrauties. Uz Tenerifi nebraukšu, tur nav ko darīt un ir vienmuļi. Gaismu gribas, bet Latvijas ziemas man patīk tādas, kādas tās ir. Vienīgi – gribētos, lai cilvēkiem šeit ir labāk. Un tāpēc arī es strādāju un esmu šeit tirgū. Kamēr ir „iekšā”, tikmēr šeit būšu un laikam arī te tirgū nomiršu… (Smejas)

Vai cilvēki mūsdienās vēl kaulējas?
Jā, dara to, bet arī neprot. Redzi, kas par lietu: tā ir mana prece un ir savi nosacījumi. Ja ņem 4,5 kg, tad noteikti iedošu daudz lētāk. Ir situācijas, kad noapaļoju. Uz leju, protams. Kaulēties – tā ir saimnieku lieta. Cik te ir saimnieku, kas paši tirgojas?

Kaulēties – tā ir saimnieku lieta. Cik te ir saimnieku, kas paši tirgojas?

Pārsvarā to dara pārdevēji, kuri santīmu santīmā skaita. Ja es paņemšu pārdevēju – vedīšu ābolus uz mežu. Biju mēģinājis, un zinu – nav tas! Nepārdod to apjomu, ko es varu, un mani pircēji tomēr grib pirkt tieši no manis. Es zinu daudz par šķirnēm un esmu garants, ka neko „neiesmērēšu”. Pats savējo var pārdot vislabāk. Un man nav žēl – santīmus neskaitīšu! Man nav tādas cenas par pirkumu: lats un vienpadsmit vai lats un četrpadsmit!

[augšup]
3 Responses to Kaulēties – tā ir saimnieku lieta!
  1. […] Vietējie āboli – nesen atklātā alerģija uz mandarīniem un apelsīniem man tagad liek būt uzmanīgai ar šo citrusaugļu izmantošanu uzturā. Tā vietā, pavasari gaidot, vitamīnus smeļos vietējos ābolos. Parasti tos iegādājos vai nu Vidzemes tirgū “Rundāles dārzu” stendā vai Centrātirgū pie z/s “Fišers” (Dārzeņu paviljonā). […]

  2. Tā pazemota nebiju vēl nekad: svētdien vēlējos no šī vīrieša (par kungu viņu nosaukt gan mēle nepagriežas) nopirkt ābolus. Kad palūdzu maisiņu, lai tajā ielasītu dažus ābolus, saņēmu atbildi, ka te nav nekāda miskaste, kur katram rakāties. Kad biju pateikusi, ka no tik rupja pārdevēja neko nepirkšu, un pagriežot muguru devusies pie cita pārdevēja, vēl ilgi nācās klausīties man adresētas ne visai glaimojošas lamas pa visu tirgus placi. Kāda cita pārdevēja turpat netālu teica, ka tas Fišeram esot raksturīgi.
    Laikam jau tāpēc Fišers vairs netirgojas paviljonā (kā redzams no raksta fotogrāfijām), bet gan netālajā tirgus laukumiņā.
    Cerams, ka visdrīzākajā laikā šim tirgonim tiks liegts apkaunot Rīgas Centrāltirgu, kuru apmeklē tik daudz ārzemju tūristu!

  3. Varu tikai teikt pašu labāko par šī kunga āboliem un, protams, pašu :))


[augšup]

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Sīkdatņu iestatījumi
Lietojot šo mājas lapu vai noklikšķinot uz "Pieņemt sīkdatnes", jūs piekrītat šī resursa un trešo pušu sīkdatņu glabāšanai jūsu ierīcē. Jums ir iespēja atteikties no sīkdatņu izveidošanas jūsu ierīcē - izmantojot "Sīkdatņu iestatījumos" pogu "Atteikties no sīkdatnēm".
Sīkdatņu politika
Sīkdatņu iestatījumi
Pieņemt sīkdatnes
Lietojot šo mājas lapu vai noklikšķinot uz "Pieņemt sīkdatnes", jūs piekrītat šī resursa un trešo pušu sīkdatņu glabāšanai jūsu ierīcē. Jums ir iespēja atteikties no sīkdatņu izveidošanas jūsu ierīcē - izmantojot "Sīkdatņu iestatījumos" pogu "Atteikties no sīkdatnēm".
Sīkdatņu politika
Sīkdatņu iestatījumi
Apstiprināt sīkdatnes