25 Aug 2016

Pie mums iepērkas ļoti forši cilvēki

Nav komentāru

Emīlija Dučkena Centrāltirgus atklātajā teritorijā ik gadu piedāvā Līvbērzē ģimenes saimniecībā “Skursteņi” izaudzētos zaļumus un dārzeņus. Beidzamās astoņas vasaras, kad skolā brīvlaiks, tirdzniecībā iesaistās mazmeita Elīna. Abām gadu laikā izveidojies kupls pircēju pulks, tādēļ nereti pēcpusdienās ZS “Skursteņi” tirdzniecības vietu atradīsiet tukšu – tātad viss atvestais jau iztirgots dienas pirmajā pusē.

 Pastāstiet par savu saimniecību.

Pirms desmit gadiem dēlam radās ideja – audzēt garšaugus, ko tolaik Latvijā vēl maz pazina un no ārvalstīm praktiski neieveda. Mūsu projektu izvērtēja un apstiprināja, ieguvām Eiropas fondu naudu un paņēmām kredītu. Iegādājāmies divas 700 m2 plašas siltumnīcas un sākām audzēt baziliku, kinzu, rozmarīnu. Diemžēl, vietējie pircēji vēl tos nepazina un deva priekšroku zināmajiem garšaugiem – dillītei, pētersīlim, selerijai. Turklāt līdz laikam, kad mums bija jāsāk izaudzētais tirgot, situācija krasi izmainījās. Garšaugus sāka ievest no ārvalstīm, vēlāk sākās krīzes laiks. Tad arī nolēmām audzēt visu pārējo – gurķus, tomātus, brokoļus, puķkāpostus, kabačus, tomātus, sviesta pupas, kam tūlīt sāksies raža.zs skursteni rigas centraltirgus2

Kurus produktus jūs audzējat vislabprātāk, un kuri prasa vairāk piepūles?

Mums visiem patīk un padodas garšaugi un gurķi. Es tāda gurķu sieva esmu. Visgrūtāk iet ar puķkāpostiem. Man vienkārši nepatīk ar miglošanu nodarboties. Man patīk tirgot to, ko es pati ēdu, ko mani bērni un mazbērni ēd. Un, ka es varu mierīgi gulēt.

Tagad tirgojam puķkāpostus. Viņi nav balti. Bet es domāju, ka visu ir jādara cienīgi. Lai izaudzētu baltus puķkāpostus, es nepārspīlēšu, vismaz sešas reizes ir jāmiglo. Kad es atvedu uz tirgu šos dzeltenīgos, rīdzinieki īsti negrib tiem virsū skatīties, jo ir pieraduši pie baltiem. Es saprotu, ka produktam jābūt arī acij tīkamam, bet puķkāpostus nevar izaudzēt baltus tā, lai tie būtu arī veselīgi. Ja izdodas pierunāt pircējus, lai nopērk, tad gan pēc tam nāk un prasa vēl, jo bērniem pumpas nemetas un garšo labi, nav ne ūdeņaini ne sīksti.

Kāda šogad bija raža?

Jāsaka godīgi, pagājušogad bija labāka. Kas pietrūka? Uz šo jautājumu man jāatbild plašāk, jārunā par dzīvi. Cilvēks iegulda visu, lai raža padotos – pērk sēklu, sēj, ar, ravē, bet audzē augšā – Tas Kungs.

Kā jūs nonācāt līdz savam stendam Centrāltirgū?

Pirms saimniecības attīstīšanas, šo to jau arī mājās audzējām. No sākuma es braucu tirgot uz Jelgavu, bet īpaši neveicās – pāris kastītes dienā. Bet saimniecība mums bija liela un ģimene arī kupla, tad atnācām te uz Rīgu. Iesākumā nodevu produkciju nakts tirgū, tomēr vēlāk izvēlējāmies paši tirgot. Paši varam pārdot arī to produkciju, kas vizuāli varbūt nav perfekta, protams, par atbilstošu cenu. Nakts tirgū nevaru pārdot to, kas man izaudzis, tur jāpiedāvā to, ko pieprasa.

zs skursteni rigas centraltirgus1Aizgājām pie tirgus vadības, viņi bija pretimnākoši, un tā mazliet ilgāk kā 10 gadus esmu Centrāltirgū.  Sākumā vietas mainījās, tagad beidzamos gadus, strādāju vienā un tajā pašā vietā.

Kāda ir jūsu tirdzniecības sezona?

Mēs sākam aprīlī un tirgojamies līdz oktobrim. Tad ir neliels pārtraukums, kad var kaut ko pagūt mājā apdarīt, un februārī jau atkal sējam. Tirgus dienās es ceļos puspiecos, mājās esmu septiņos. Es nestrādāju svētdienās un pirmdienās. Svētdienās es nestrādāju tāpēc, ka tā ir Svētdiena ar lielo burtu, bet pirmdienas ir manas brīvdienas, kad apdaru mājas darbus.

Vai saimniecībā darbojas vairāki ģimenes locekļi?

Ziniet – cik viņu ir, tik visi arī darbojas. Saimniecībā strādā mani abi dēli un viņu bērni – vienam septiņi, otram četri. Paši mazākie vēl, protams, nē, bet mazdēls, kas ies 2. klasē, jau iesaistās – skaita buntītes.

Kā vienojāties par darbu sadali – kurš audzētājs, kurš tirgotājs?

Sākumā es arī dārza darbus strādāju – ravēju, bet tā kā pēc izglītības esmu tirdzniecības darbinieks un visu mūžu esmu tirdzniecībā strādājusi, tad kaut kā tā sanāca, ka tirgojamies abas ar Elīnu.

Kas ir jūsu pircēji?

Mums ir tādas kundes, kas nāk gadu no gada. Varbūt vairāk ir tādi vecāka gada gājuma pircēji, kas gatavo ēdienu mājās. Kādreiz pamēģinām pastrādāt ilgāk – sagaidīt tos pircējus, kas nāk pēc darba. Bet, nē, mūsu laiks ir no septiņiem līdz četriem. Vispār pie mums nāk ļoti forši cilvēki.

Kā ir izmainījies tirgus?

No tirgotāja skatu punkta, produkciju ir kļuvis pārdot grūtāk, ir mazāk cilvēku. Bet nopirkt gan var visu ko. Varbūt tagad ir vairāk vietējās produkcijas. Tie, kas nav aizbrukuši uz ārzemēm un ir nogruntējušies laukos, ir izvēlējušies strādāt. Tur saimniecības, audzē, un tad jau arī tirgo.

Par ko ir lielākais gandarījums?

Kad prece ir bijusi tāda, kādai tai jābūt. Protams, par ienākumiem arī ir gandarījums. Man ļoti patīk tirgot, ka nekas nepaliek uz nākamo dienu. Es nemīlu ar vecām mantām krāmēties. Labāk samazinu cenu un visu notirgoju. Ja viss pa tīro aiziet, un ar cilvēkiem viss ir bijis labi, sadraudzīgi, tad viss kārtībā un var mierīgi braukt mājās. Un ir tādi gadījumi, piemēram, ziemā man zvana ilggadējs pircējs un saka: “Atvēru gurķu burku, un ikreiz, kad es taisu gurķu burku vaļā, atceros jūs.” Forša sajūta!

Šos labos vārdus vienmēr nododu arī ģimenei, kas strādā saimniecībā. Jo viņiem jau ir tā lielākā slodze. Citi pircēji tieši nodod sveicienus – saka, pasveicini saimnieku, kas to visu audzē.

Vai, jūsuprāt, tirgum Latvijā ir nākotne?

Kamēr būs lauki un kamēr cilvēki dzīvos, tikmēr arī tirgum jābūt.

FacebookPinterestWhatsAppEmailPrintFriendlyDalīties
[augšup]

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *