Puravs – sīpola un ķiploka maigākais radinieks Latvijā vēl nav iekarojis popularitātes pjedestālu, taču gadu no gada tā vērtīgās īpašības atklāj arvien vairāk cilvēku, kuriem būtiski ēst veselīgu, sabalansētu un garšīgu ēdienu.

Izcelsme

Divgadīgā sīpolauga ar latīnisko nosaukumu Allium porrum izcelsmes valsts ir Vidusjūras austrumu piekraste. Tas bijis labi zināms jau Senajā Grieķijā, Romā un Ēģiptē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Ēģiptē puravus uzturā lietoja jau otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Puravus zupās un eļļā īpaši esot iecienījis Romas imperators Nerons, jo ticējis, ka tie labi ietekmē viņa balss kvalitāti, kas vadonim bijis īpaši svarīgi. Tieši viņam arī jāpateicas par puravu izplatību visā Eiropā. Latviju puravs sasniedzis vien 19.gadsimtā.

Raksturojums

Puravus iespējams iegādāties visu gadu. Tos lietot uzturā var jau neilgi pēc to iestādīšanas. Pavasarī un vasarā tie ir tievi un maigi, piemēroti lietošanai arī svaigā veidā. Rudenī un ziemā, to garša ir spēcīgāka. Ēdienu gatavošanā izmanto balto un gaiši zaļo stublāja daļu. Tumši zaļās lapu daļas var izmantot kā zaļumus zupās, mērcēs un salātos. Vasaras puravi ir ap 1-2 cm diametrā, to garša un struktūra ir maiga. Ziemas puravi ir īsāki un resnāki, līdz pat 5 cm diametrā. Tie ir ideāli piemēroti sautējumos, piedevās pie gaļas un zivīm, mērcēs un zupās, īpaši veģetāros buljonos.

Audzēšana, glabāšana un tirgošana

Puravus ir salīdzinoši viegli audzēt. Taču tos vērts iegādāties no bioloģiskajām saimniecībām, jo puraviem ir tendence piesaistīt un uzkrāt nitrātus. Puravus novāc oktobrī vai pat vēlāk, jo puravi ir salizturīgi augi. Tie panes līdz pat -5 līdz -7 grādu temperatūru, zem sniega līdz pat -15 grādu salu, tāpēc tos var uzglabāt arī saldētavā, kur tie nezaudē savu uzturvērtību. Gatavojot puravus glabāšanai, daļēji nogriež augšējās lapas un saknes. Vēsā tumšā vietā tos var glabāt līdz pat sešiem mēnešiem, bet der atcerēties, ka siltākā gaišākā vietā puravi turpina augt un izstīdz.

Sakņu paviljona vadītāja Inguna Ose stāsta, ka pie Centrāltirgus tirgotājiem puravi ir pieejami gandrīz visu laiku, taču puravi nav vieni no pirktākajiem dārzeņiem. Tirgotāji Sakņu paviljonā stāsta, ka Latvijā audzētos puravus te pārdod no augusta beigām/septembra sākuma līdz pat februāra beigām. Tirgū pieejami gan Latvijā, gan ārvalstīs audzētie puravi. Tos atšķirt var galvenokārt pēc vizuālā izskata – vietējie nav tik taisni un skaisti.

Uzturvērtība

Puraviem ir maza kaloritāte, bet tie satur vērtīgas ēteriskās eļļas, daudz minerālvielu: nātriju, kāliju, kalciju, dzelzi, fosforu, sēru un dažādus fermentus, kā arī B1, B2 un C vitamīnus. Tiem piemīt antibakteriāla iedarbība.

Ziemas puraviem piemīt Latvijas apstākļiem izcila īpašība – tos pareizi uzglabājot, C vitamīna īpatsvars purvos pieaug pat divkārt.

Vērts pieminēt arī to, ka, salīdzinot ar ķiplokiem un sīpoliem, puravus organismam ir vieglāk pārstrādāt un uzņemt tā vērtīgās vielas. Puravi uzlabo nervu sistēmas darbību, tāpēc to lietošanu iesaka nervu sistēmas slimniekiem un cilvēkiem ar lielu garīga rakstura darba slodzi. Puravi sekmē gremošanas sistēmas – īpaši zarnu trakta – funkcionalitāti, palīdz aknu un žultsakmeņu, kā arī reimatisma slimību ārstēšanā. Vārīti puravi pozitīvi iedarbojas uz balss saišu veselību.

Padomi virtuvē

Puravi ir ļoti aromātiski, līdz ar to ieteicami zupās, mērcēs un sautējumos. Vasaras puravi ieteicami lietošanai svaigā veidā dažādos salātos, savukārt ziemas puravi ir neaizstājami sildošu ēdienu pagatavošanai. Puravs ir īpaši noderīgs veģetārajā virtuvē, jo piedod ēdienam apetīti rosinošu aromātu un piesātinātu garšu. Gatavojot ēdienu, der atcerēties, ka puravus nevajadzētu pārāk ilgi vārīt vai cept, lai nezaudētu vērtīgos vitamīnus. Puravi labi sader ar kartupeļiem, tomātiem, vārītiem, ceptiem un sautētiem burkāniem piešķir aromātisku garšu un mazina to saldumu. Vieni paši vai kopā ar skābiem āboliem ir lieliska piedeva zivij, liellopa un cūkgaļas cepetim. Pirms lietošanas rūpīgi jānomazgā, jo starp lapām var būt uzkrājušās smiltis. Gatavojot ieteicams atbrīvoties no apmēram ¼ daļas ārējām lapām. Zaļajās lapās ir vairāk vērtīgu uzturvielu nekā baltajās.

Leģendas

Puravs ir Velsas nacionālais simbols. Leģenda vēsta, ka 6.gadsimtā bīskaps Dāvids, kas ir Velsas patrons, karavīriem licis pie apģērba piestiprināt puravu gabaliņu, lai atpazītu savējos cīņā ar sakšiem. Tāpat stāsta, ka pati karstākā kauja notikusi puravu laukā. Pastāv vēl daudzi citi stāsti, kas vēsta par puravu spēcinošajām, ārstējošām un pat maģiskajām īpašībām. Velsā 1.martā plaši tiek atzīmēta Svētā Dāvida diena, kad puravs celts goda vietā. Velsā arī pastāv īpaša asociācija, kas meklē labākos risinājumus puravu audzēšanai un pagatavošanai.

RECEPTES

VELSIEŠU PURAVU ZUPA
Ņemot vērā, ka puravs ir Velsas simbols, pašsaprotami, ka puravi ir plaši lietots produkts Velsas virtuvē. Velsiešu valodā Cawl Cennin jeb puravu buljons ir plaši izplatīts ēdiens, jo par puravu labvēlīgo iedarbību jau no sendienām ir pārliecināti liela daļa velsiešu.

Sastāvdaļas 4 personām

25 g sviesta
700 g puravi
2 vidēji lieli sīpoli
2 seleriju kāti 1 l vistas vai dārzeņu buljons
150 g jogurts bez piedevām
maurloki dekorēšanai

Pagatavošana

Pannā izkausē sviestu un apmēram 10 minūtes maigi apcep ripiņās sagrieztus puravus, sakapātus sīpolus un sakapātus selerijas kātus. Katlā ielej buljonu, pievieno apceptos dārzeņus, uzliek vāku un vāra apmēram 30 minūtes, kamēr dārzeņi pilnībā mīksti. Iemaisa jogurtu un uzsilda līdz vārīšanās temperatūrai. Pasniedz pārkaisītu ar maurlokiem.

SPĒCINOŠĀ PURAVU – LĒCU ZUPA
Šī veģetārā zupa ir ļoti aromātiska un garšas un struktūras ziņā tik bagāta, ka to pat grūti atšķirt no gaļas buljonu zupām. Lēcas ir lieliska alternatīva kartupeļiem, savukārt puravs, ķiploks un timiāns piedod pikantu un piesātinātu garšu, kas īpaši ziemā nāk par labu veselībai. Turklāt burkāni kopā ar olīveļļu gādās par veselīgu ādas krāsu. Lēcas, piebriestot uzsūc šķidrumu, līdz ar to lēcu daudzumu izvēlieties atkarībā no tā, cik biezu zupu gribat pagatavot. Zupu ieteicams nepārvārīt, lai burkāni, ķiploki un puravi saglabātu vērtīgās vielas.

Sastāvdaļas 2 personām

trešdaļa purava kāta
1 ķiploka daiviņa
1 liels burkāns
Sarkanās Turcijas lēcas
Ūdens
Olīveļļa
Sāls, svaigi malti pipari, svaigs vai kaltēts timiāns

Pagatavošana

Uz pannas uzkarsē olīveļļu, tajā apcep slīpās šķēlītēs sagrieztu puravu un smalki sakapātu ķiploka daiviņu, pievieno rupji rīvētus burkānus. Paralēli katliņā uzkarsē apmēram 1l ūdeni un vāra Turcijas lēcas. Var izvēlēties arī citas lēcas, tacu to vārīšanās laiks var būt daudz lielāks. Kad lēcas nedaudz vārījušās, pievieno apceptos burkānus, puravus un ķiplokus, kā arī sāli, svaigi maltus piparus un timiānu. Vāra līdz burkāni un lēcas kļuvušas mīkstas.

PURAVU TOMĀTU SAUTĒJUMS
Šim ēdienam ir maz kaloriju. To var pasniegt kā vieglu pamatēdienu, vai piedevu pie svaigi ceptas vai grauzdētas pilngraudu maizes, kā arī pie grilētas vai ceptas gaļas.

Sastāvdaļas 4 personām

1 kg puravu
½ kg tomātu
Pētersīļi
2 ēd.k. sviests
3 ēd.k. dārzeņu buljons
100 g krējuma vai svaigā siera
Sāls un pipari

Pagatavošana

Puravus sīki sagriež 1 cm garos gabaliņos. Tomātus blanšē un novelk miziņu. Sagriež palielos gabalos. Pannā sakasē sviestu, vispirms apcep puravus, pēc tam pievieno tomātus un dārzeņu buljonu. Pievieno krējumu vai svaigo sieru, vāra apmēram 8 minūtes, beigās pievieno smalki sagrieztus pētersīļus.

GARDIE PURAVU KARTUPEĻI AR ŠĶIŅĶI
Šis ēdiens ir vienkāršs viegli un ātri pagatavojams, piemērots saspringtas darbadienas vakara maltītei. Tā ir laba izvēle, kad vakariņu vai pusdienu pagatavošanai ir pavisam maz laika, bet kārtējā iepirkšanās tirgū plānota tikai rīt.

Sastāvdaļas 2 personām

3 vidēji kartupeļi
Trešdaļa purava
Garšaugi pēc izvēles (timiāns, čili pipari, rozmarīns)
Kūpināts cūkgaļas šķiņķis
Olīveļļa
Sāls, svaigi malti melnie pipari

Pagatavošana

Plānās šķēlītēs sagriež kartupeļus, cep karstā olīveļļā. Kad kartupeļi līdz pusei gatavi, pievieno plānās slīpās šķēlītēs sagrieztus puravus, pievieno plānās strēmelītēs sagrieztu šķiņķi, garšaugus, sāli un piparus. Cep līdz kartupeļi gatavi. Pasniedz kopā ar svaigiem salātiem.